Ar plecu atspiedies pret ēkas sienu, viņš atkal un atkal pie sevis klusībā zākājās: “Kas es kāds muļķis? Par kādu idiņu viņi mani uzskata! Vai domā, ka man skaidas galvā? Bet es te kā duraks nīkstu… Riskēju! Par kādu naudu!”.
Ar plecu atspiedies pret ēkas sienu, viņš atkal un atkal pie sevis klusībā zākājās: “Kas es kāds muļķis? Par kādu idiņu viņi mani uzskata! Vai domā, ka man skaidas galvā? Bet es te kā duraks nīkstu… Riskēju! Par kādu naudu!”
Nikni nosviedis kārtējo cigaretes izdeguli, viņš iebāza rokas kabatās un savilka ciešāk zaļi plankumainās darba jakas stūrus. Vējš gan vēl tāpat uztaustīja pa spraugai – no tā bija pagrūti noslēpties. Saslējis uz augšu jakas krāgu, viņš ievilka zodu biezā džempera apkaklē. Cik gan ilgi var tā stāvēt uz ielas!
Bet šie jau tie gudrie, izglītotie, komandētāji! “Ne soli no vietas, lai īstajā brīdī būtu tur un tieši tur! Saplūsti ar ielu un esi nemanāms! Ēna…”
Tfu, tu! It kā tā varētu būt mazāk pamanāms. Tieši tagad katrs otrais garāmgājējs uz viņu skatās kā uz pēdējo bomzi, sienu stutētāju…
“Nu ko tas čamma tur tūļājas! Būtu mani laiduši pie teikšanas, jau sen būtu gan žūksnis lielāks, gan ķēpa mazāka. Tēlo te krutos…” viņš nervozi kodīja apakšlūpu. “Piegriezies viss! Ja dara, tad dara, nevis puņķus slauka!” Un vēl pie visa tā viņam iedala vismazāko algu…
Vai tad šī darba daļa mazāk atbildīga? Nez ko šis sadarītu, ja kāds viņu nepiesegtu un neļautu iejukt pūlī!
Vēl kaut ko neapmierināti pie sevis purpinādams, viņš izvilka no kabatas šķiltavas un aizsmēķēja kārtējo cigareti.. “Pienapuikas!”
Pievērsis skatienu ielas galam, viņš sarosījās – beidzot! Ātrā solī viņam tuvojās pazīstamais, melnā jakā un tumšā cepurē tērptais stāvs.
Atpogājis savas virsjakas augšējās pogas, kas līdz šim vēl sargāja kādas siltuma devas, viņš pagriezās pretējā virzienā un lēnā solī devās uz priekšu. Viņa uzdevums bija vienkāršs – neatskatoties sajust no aizmugures cieši blakus pienākošo vīrieti un paņemt steigā novilktās virsjakas vīstokli, noslēpt to padusē un mierīgi turpināt ceļu.
Tas otrs tanī pat laikā iejuks burzmā, izvilks no azotes citu cepuri, varbūt pārmetīs pār plecu šalli, un vairs nebūs nekādu līdzību ar veikala kamerās redzēto apmeklētāju…
* * *
Viņam patika izskatīties labi. Īpaši šajos mirkļos, kad, it kā gaidot savu meiteni, apkārt vējoja ne tikai papīrā ietīto ziedu nojausma, bet patiesi tīkams smaržūdens aromāts. Atspulgs skatloga stiklā bija nevainojams – kā no modes žurnāla vāka. Melns garš, nevērīgi puspavērts mētelis un balta šalle, uzvalks un stilīga kaklasaite, modernas ādas kurpes. Šobrīd populārākais matu griezums un nevērīgi, it kā gaidot tūlītēju zvanu, plaukstā saņemts kabatas tālrunis. Tas viss viņu vērta īpašu.
Aiz tonētajām brillēm aizslēptais acu skatiens ļāva pamanīt daudz. Ne tikai meiteņu pavedinošos skatienus, par kuriem viņš tikai pasmīnēja. Glaimoja solīdu dāmu daudzsološā uzmanība. Viņš zināja, ka izskatās labi. Tas ietilpa spēles noteikumos. Būt pamanītam un nevainojamam. Šis tēls viņam patika vislabāk.
Citreiz gan bija arī mazāk ārišķīgas lomas – lietišķs darījumu cilvēks, aiz brillēm noslēpies korekts ierēdnis, brīvsolī palaists armijnieks, – jebkurā gadījumā tāds, kas pilnīgi atšķiras no diviem citiem šajā spēlē iesaistītajiem. Posms, kuru tā uzreiz tik viegli nevarētu izskaitļot.
Šobrīd viņš gan nebija nedz uzticīgs draugs, kas jau divdesmit minūtes stāvēja uz šī ielas stūra, it kā gaidot savu meiteni, nedz arī ēsma bagātām dāmām. Bet kā vienmēr – kaut kas starp makšķerkātu un vizuli.
Viņš gaidīja. Mirkli, kad atvērsies blakus esošā veikala ārdurvis un atskanēs steigā izmests sauciens: “Samaksāju gan!”
Spēles noteikumi nebija sarežģīti. Galvenais – visiem zobratiem darboties saskaņā, īstajos mirkļos saskaroties, bet pēc tam – ierasti turpinot savu gaitu.
Pirmās reizes bija grūtākas – satraukums prasīja savu. Arī apziņa – ja nu pieķer! Bija grūti mierīgi nostāvēt uz vietas un nedomāt par notiekošo. Nesaspringt no skaņām, kustībām aiz muguras un blakus.
Toreiz, kad viņš piekrita izpalīdzēt draugam, un pie tam par visai pieklājīgu cenu, šis sīkais pakalpojums šķita vien nieks. Tikai pēc tam, apzinoties visus apstākļus un sekas, kļuva bail…
Tad pirmie veiksmīgie ieguvumi un atalgojums radīja kārdinājumu, un ar katru nākamo spēles partiju azarts kļuva vēl lielāks…
Kārtējo reizi nervozi ieskatījies kabatas tālruņa pulkstenī, viņš konstatēja – draugs šoreiz nez kāpēc kavējas. Kaut kur iekšienē atkal ierunājās pazīstamais satraukums. Lai gan – šobrīd jau viņam vēl nebija iemesla bīties…
Kad kuru katru mirkli pa veikala durvīm izsteigsies puisis, kādam aizmugurē pār plecu vēl uzsaukdams: “Samaksāju gan!”, vai labākajā gadījumā – izslīdēs, neviena neapsaukts, tad gan būs īstais iemesls satraukumam. Pāris sekunžu laikā viņam jābūt uz starta līnijas, lai no veikala iznākušais balto pirkumu maisiņu varētu veikli ieslidināt viņam rokās esošajā melnajā un pats pazustu aiz stūra.
Tobrīd svarīgākais ir pamanīt, vai bez viņiem abiem vēl kāds šo rīcību ievērojis. Pāris mēnešu ilgā pieredze gan rāda – šajās stundās, kad visi nemitīgā plūsmā, noguruši no darba dienas, dodas mājup, reti kurš vispār ko ap sevi pamana. Savu domu pārņemti, pāri slīdošiem skatieniem, mazliet apātiski un it kā šai videi nepiederīgi.
Ne mazāk svarīgi tad ir, nezaudējot mieru un savaldību, lēnā solī doties pretējā virzienā…
* * *
Kā vienmēr drošs un pārliecināts viņš lēnām pastaigājās gar pārblīvētā veikala plauktiem. Te bija daudz ko skatīties un daudz ko pirkt. Pāris reižu iepriekš viņš jau te bija iegriezies – lai apskatītos, ko te pārdod, kāda kārtība, cik daudz un kādi cilvēki apgrozās. Cik ļoti tiek pieskatīta katra smaržu pudelīte un matu sprādze.
Tā arī šoreiz – kā jebkurš parasts pircējs pacilāja vienu otru šampūna vai krēma tūbiņu, palaikam pār plecu šķībi atskatījās uz kādu citu pircēju, kas piesardzīgi centās paspraukties garām šaurajā ejā, vairāk cenzdamies nepiegrūsties veikala plauktiem, kā citu apmeklētāju mugurām. Pārvietojies kādu soli sānis, viņš atgrieza vāciņu un uzsmidzināja sev no tualetes ūdens flakoniņa, pasmaržoja rokas delmu – to vietu, kas starp cimdu un piedurkni, atzinīgi pamāja ar galvu pats sev un ielika vairākas neatsaiņotās kārbiņas pirkumu grozā.
Pie viena tikpat vērīgi un tai pat laikā neuzkrītoši viņš nopētīja arī veikalā esošos cilvēkus – kā bija redzams, visu uzmanība bija pievērsta precēm pārblīvētajos plauktos. Bija gan arī pāris, kas savā starpā sarunājās, uzklausīdami ieteikumus vai nespēdami vienoties, bet vairāk gan tādu, kas visai nopietni iegrimuši ieteikumu un lietošanas pamācību lasīšanā.
Starp pircējiem viņš pamanīja arī meklēto – kādu, kura ārējais izskats zināmā mērā atgādināja pašu – melna virsjaka un džinsi, līdz uzacīm pierei pārvilkta melna sportistu cepurīte. Kāds gan tur brīnums – tā tagad ģērbās vairums. To viņš jau sen bija pamanījis. Pielāgoties tautas vairumam bija tik prognozējami un vienkārši.
Īsu brīdi pavērojis to otru, viņš savilka plecus līdzīgā kūkumā un pēc brīža nostājās tam blakus. Tā otra grozā gan bija visai saimnieciskas lietas – pulveris, mazgāšanas līdzekļi… Laikam jau laulene būs iespiedusi sarakstu rokā – še, ej un pērc! Un naudas tik vien maciņā, lai knapi savilktu galus.
Bet kāda gan viņam gar to daļa – jau pāris mēnešus esošais peļņas avots nesa pastāvīgus ienākumus, un tie nebija mazi…
Kādu laiciņu, neuzkrītoši uzturēdamies sava dubultnieka tuvumā, viņš pie viena papildināja arī sava iepirkuma groza saturu. Viņa mērķis gan nebija lētās preces. Drīzāk tās, kuras bija skaisti un kompakti iesaiņotas un grozā neaizņēma daudz vietas.
Pamazām abi bija atvirzījušies līdz kasei. Soli pa solim caur šaurajām ejām, kā dvīņubrāļi. Tas otrs, pārņemts ar savu pirkumu svarīgumu, vēl joprojām nebija apjautis, ka jau labu laiku viņš savās kustībās nav viens – tās atdarina ēna, kas nemaz nav viņējā..
Ieņēmis savu vietu rindā aiz dubultnieka, viņš lēnām izkravāja sava groza saturu uz slīdvirsmas. Priekšā stāvošais jau izvilka kabatas maku, lai norēķinātos par pirkumu. Vēl mirklis, un arī viņš izies no veikala.
Ierastā mierā novietojis pirkumu grozu vietā, viņš vēroja kasieres roku kustības, atkodējot katru pirkumu un pie reizes liekot tos maisiņā. Meitene, kas strādāja šodien, laikam gan bija iesācēja, jo jūtami nervozēja, bet – ar savu darbu veikli tika galā. Jau pēc brīža, salikusi pirkumus maisiņā, viņa pievērsās kases aparātam.
Pretējā virzienā pagrieztā galva bija gaidītais signāls viņam – paķēris maisiņu ar pirkumiem, viņš pāris soļos bija pie ārdurvīm.
Kaut kur no muguras kāda sauca: “Jūs nesamaksājāt!” – un viņš pat atbildēja: “Samaksāju gan! Naudu atstāju!”, bet jau nākamajā brīdī ārdurvis aiz viņa aizvērās…
Vēl pēc mirkļa, iemetis pirkumu saini drauga melnajā somā, viņš pazuda aiz stūra. Iestūmis cepuri kabatā, viņš veikli noslidināja jaku pār pleciem, palikdams raupji adītā pelēkā svīterī. Tāpat mierīgi soļodams uz priekšu, plāno virsjaku nevērīgi salocīja vīstoklī un veikli iespieda rokās zaļi plankumainajā jakā ģērbtajam. Vēl pēc brīža, izvilcis no kabatas brilles un pelēku adītu cepurīti, iejuka ielas drūzmā…
* * *
Viņš vēl nevienam nebija atzinies, ka jau sen naktīs nespēj gulēt. Viņš to neuzdrīkstējās.
Ko gan tie abi domātu par viņu? Sauktu par gļēvuli un muļķi? Vai tad pašlaik viņi nebija uz zaļa zara? Jau trīs mēnešus viss ritēja gludi un nevainojami. Viņu preces tirgū labi atmaksājās, jo bija pieprasītas un ejošas, bet galvenais jau – lētākas nekā veikalos. Vairumam pircēju tas bija svarīgi. Lai savu sirdsapziņu mierinātu, viņš bieži sev iegalvoja – mēs spēlējam, lai palīdzētu tiem, kas nabadzīgāki.
Tajā pašā laikā sapņos viņš sevi redzēja aiz restēm…
Nokļūt tur bija itin viegli. Arī viņu spēlē bija vājie punkti. Drīz izsīks maskēšanās arsenāls un idejas, un varbūt jau rīt veiksme vairs nebūs viņu pusē. Visu var izmainīt jebkurš vērīgs, ziņkārīgs un enerģisks garāmgājējs, kaut vai tikai pajautājot – kāpēc jūs tā un ko jūs tur… Tad gan vēl varētu pagrūst, sist un bēgt, bet līdz šim vēl neviens nebija mēģinājis mainīt viņu spēles noteikumus, kurā galvenais bija būt nenotveramām ēnām – iederīgiem situācijās, nemanāmiem, saplūst ar citiem. Būt kā visiem gaidošajiem, vienaldzīgajiem, pelēkajiem.
Reizēm viņš sevi neizprata, kas ir tas saistošais, kas neļauj šo riskanto spēli pārtraukt. Spēli, kurā katrs gājiens būtībā bija visīstākā zādzība.. Adrenalīna deva, lomas, pielāgošanās, ieguvums, nauda, piedzīvojums pats par sevi… Bija savādi redzēt citus apkārt tik vienaldzīgus un aklus. Tas pārsteidza un sāpināja. Brīžiem pat gribējās, lai kāds pienāk klāt un saķer aiz piedurknes: “Tu domā, ka neviens to neredz!?”
Bet neredzēja. Vai varbūt tikai izlikās. Vienkāršāk bija neredzēt. Kā daudz ko mūsu dzīvē. Nabagos, pakritušos, noskrandušos… Zagļus un uzbrucējus. Vēl vienkāršāk gan būtu, ja viņu vispār nebūtu…
Viņš zināja, ka katrs otrais viņu nosodītu pēc šādas atzīšanās. Lielākā daļa no pārējiem būtu vienaldzīgi vai smagi nopūstos, bet būtu arī tādi, kas teiktu: “Ha, bērnu spēles…”
Šis nebija viņam ejamais ceļš. Un tomēr…
Viņam bija vajadzīgs kāds, kas paņemtu aiz rokas un teiktu: “Tu domā, ka neviens to neredz?”
