Būdama maza, Agita Līdumniece gribējusi kļūt par skolotāju.
Būdama maza, Agita Līdumniece gribējusi kļūt par skolotāju. Šī profesija viņai nekad nav šķitusi nepopulāra, turklāt tā asociējusies ar kaut ko skaistu un nozīmīgu. Tagad Agita var teikt, ka šis bērnības sapnis ir piepildījies, jo jau 15 gadus viņa ir Ilzenes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja.
“Man ļoti patīk sava profesija,” palaikam atgādina Agita. Šajā profesijā viņu piesaista iespēja strādāt ar skolēniem un dalīties savās zināšanās ar citiem. Tiesa, šo zināšanu ir vairāk, nekā pamatskolas skolēnam var izstāstīt, lai viņš saprastu. “Man ir nozīmīgi tas, ko es saviem skolēniem iemācu,” atklāj Agita.
Mācās no saviem skolēniem
Uzsākot savas darba gaitas, vislielāko prieku Agita guvusi no kopā būšanas ar bērniem. “Tā bija vairāk tāda dauzīšanās un jandalēšanās. Viņi mani nemaz neklausīja, taču, iespējams, mīlēja vairāk nekā tagad,” viņa saka. Gadu gaitā Agitai izdevies sevi apliecināt kā labu skolotāju, turklāt nu viņa atskārtusi lielāko gandarījumu, ko sniedz skolotāja darbs. “Vispatīkamākais skolotājam ir apziņa, ka tu vari kaut ko iemācīt,” uzskata Agita. Pēc skolā nostrādātiem 15 gadiem arī viņa beidzot sākusi saprast, ka viss izdodas. “Jau izdodas,” uzsver Agita, izsakot cerību, ka ar laiku izdosies vēl labāk.
Lai gan Agita izvēlējusies profesiju, kuras galvenais uzdevums ir mācīt citus, viņa atzīst, ka ne mazāk svarīgi ir mācīties arī pašai. Kā svarīgu aspektu jaunu zināšanu ieguvē, viņa min komunikāciju ar pašas skolēniem, kas palīdz atklāt pavisam citu skatījumu uz dažādiem notikumiem.
“Es ļoti uzmanīgi cenšos ieklausīties bērnos. Lai gan, būdami mazi, viņi stāsta ko pavisam brīnumainu un neprātīgu, tās nav fantāzijas. Tas ir viņu realitātes atspoguļojums ar pašu gūto pieredzi,” uzskata Agita.
Viņasprāt, ikviens cilvēks piedzimst īpašs, taču dzīves laikā šī īpašība tiek pamazām zaudēta un visi paliek vairāk vai mazāk vienādi. “Arī skola mūs padara vienādākus un līdzīgākus, jo kā gan citādāk mēs varētu sadzīvot tik atšķirīgā sabiedrībā,” saka Agita.
Šā iemesla dēļ par skolotāja lielāko talantu viņa uzskata spēju iemācīt kaut ko jaunu, saglabājot bērnā to, kas padara viņu īpašu un neatkārtojamu starp citiem. “Tas ir grūts uzdevums, taču tā būtu lielākā vērtība, ko bērns varētu iegūt no skolas,” saka Agita.
Apgūst teātrim būtiskas nianses
Tiesa, skolotājas darbs nav vienīgais, kurā Agitai izdodas strādāt ar bērniem un jauniešiem. Šādu iespēju sniedz arī darbošanās Ilzenes pagasta pamatskolas teātra studijā “Kurmis”, kuru Agita vada tikpat ilgi, cik strādā Ilzenes pamatskolā.
“Kad pēc Liepājas Pedagoģijas institūta absolvēšanas es atgriezos Ilzenē, vajadzēja teātra pulciņa vadītāju un es nolēmu mēģināt,” viņa atklāj sākotnējo iemeslu darbības uzsākšanai bērnu un jauniešu teātra kolektīvā.
Iespējams, tagad par šādu Agitas lēmumu neviens nebrīnītos. Viņas iestudētās teātra izrādes guvušas atzīstamus panākumus rajona un novada teātra skatēs, izveidotās teātra sporta komandas piedalījušās dažādos turnīros, turklāt šās teātra studijas dalībnieki kļuvuši par viesiem Latvijas skolu teātra festivālā. Tomēr, kā izrādās, Agita pati teātri nespēlē. Arī uzsākot teātra pulciņa vadīšanu, viņas vienīgās zināšanas par teātri bijušas studiju laikā skatītās izrādes.
“Mana interese par teātri aizsākās, studējot Liepājas Pedagoģijas institūtā, kad iesaistījos teātra kluba darbībā. Kluba dalībniekiem bija iespēja izdarīt dažādus darbiņus Liepājas teātrī, pretī saņemot brīvbiļetes uz teātra izrādēm,” stāsta Agita. Šajā laikā redzētas visas tābrīža Liepājas teātra izrādes, kas Agitu izveidojušas par aizrautīgu teātra apmeklētāju.
Jāpiebilst gan, ka izpratne par teātra kolektīva vadītāja uzdevumu un pašu izrāžu veidošanu nākusi tikai ar laiku. “Sākumā mēs izrādes tikai elementāri iemācījāmies. Tā tas turpinājās vairākus gadus, līdz es aizbraucu uz režisoru kursiem Latvijas Kultūras koledžā pie režisores Edītes Neimanes,” saka Agita.
Tur viņa sākusi saprast, ko nozīmē būt teātra pulciņa vadītājam. Papildus šiem kursiem mācījusies kopā ar teātra sporta pedagogiem, kā arī piedalījusies dažādās teātra nometnēs.
“Es visur turēju acis un ausis vaļā, visur mācījos. Arī no tā, ko citi kolēģi dara nodarbībās,” atceras Agita.
Intensīvo mācību rezultātā viņai izdevies apgūt svarīgākos pamatprincipus, kas nepieciešami veiksmīgas izrādes iestudēšanai. To apstiprina arī iepriekš minētie panākumi, ar kādiem visi Alūksnes rajona skolu teātru kolektīvi nemaz lepoties nevar.
“Pamazām sāku apzināties, ka dažas teātrim būtiskas lietas esmu iemācījusies. Ir patīkami, ka nodarbībās izdodas bērnus atraisīt un kopīgiem spēkiem izveidot tīkamu rezultātu,” viņa saka.
Palīdz bērniem atraisīties
Tagad Agita ir teātra pulciņa vadītāja. Pirms kāda laika kāds skolēns izveidojis veselu mapi, kurā apkopoti materiāli par visu Ilzenes pagasta pamatskolas teātra studijas “Kurmis” līdzšinējo darbību. Šāds izdarītā darba atspoguļojums ļāvis atskārst, cik patiesībā daudz ir paveikts. “It kā paiet viens gads pēc otra, kaut kas tiek darīts, taču tā pa īstam netiek piefiksēts, cik tad īsti ir izdarīts,” viņa atklāj pašas radušos pārsteigumu.
Daži minētajā teātra studijā darbojušies no 1. līdz 9.klasei. Citi šajā pulciņā atraduši aizraušanos, kas tālākās mācību iestādes izvēlē par prioritāti liek izvirzīt iespēju darboties kādā teātra kolektīvā. “Ir daži bērni, kas jau pamatīgi aizrāvušies ar teātri. Viņi, aizejot uz citām skolām, meklē iespēju šo aizraušanos turpināt. Tomēr pat tad, ja sev piemērota teātra kopa netiek atrasta, šie bērni vienalga interesējas par teātri un apmeklē teātra izrādes,” apgalvo Agita.
Teātra nodarbībās viņa cenšas parādīt, ka neviens cilvēks nav ideāls un arī skolotājam var kaut kas nesanākt tāpat kā pašiem bērniem. “Man ir svarīgi, lai bērni mani uztvertu kā savējo. Lai nebūtu distance, ka esmu gudrāka vai labāka, bet tieši tāda pati kā viņi,” saka Agita. Nodarbību laikā notiek spēlēšanās, kurās piedalās arī pati Agita. Tiek izspēlētas visas negatīvās emocijas, kas katrā sakrājušās, tiek runāts par cilvēku būtību, bet rezultātā – improvizēta meditācija, kas, viņasprāt, ļauj cilvēkam atbrīvoties līdz galam.
“Visās šajās darbībās piedalos arī es pati. Man gan nesanāk to visu izdarīt tik labi kā pašiem bērniem, tāpēc, kad viņi redz, viņi nomierinās,” stāsta Agita. Jāpiebilst, ka šajā teātra kolektīvā viss tiek veidots un darīts kopīgi, tāpēc katrs var izteikt savas idejas vai vērsties pie Agitas ar ierosinājumiem. Viņasprāt, tas vēl vairāk paspilgtina bērnos izjūtu, ka nodarbībās visi ir vienlīdzīgi. “Teātra nodarbībās tiek veikts nopietns darbs. Arī spēlēšanās nav tikai ākstīšanās, bet gan uzdevumi, kas prasa pareizo attieksmi. Pati teātri nespēlēju, liela nozīme ir arī manai spējai bērnus atraisīt, lai tas lieliski izdotos viņiem. Acīmredzot man tas arī pagaidām sanāk,” domā Agita.
Grib vairāk pievērsties sev
Tiesa, runāt par notikumiem, kas jau pagājuši, Agitai nepatīk. “Man kā cilvēkam svarīgi ir tas, kas notiek tagad,” viņa uzsver. Šā iemesla dēļ no Agitas puses bieži var dzirdēt teicienu “Uz priekšu!”, kas kļuvis arī par viņas moto. Kas Agitai ir svarīgs šajā brīdī?
“Šobrīd man ir iestājies tāds sava veida starpposms. Kaut kas ir beidzies, un kaut kas sāksies. Nevaru pateikt, kas tieši, bet sajūta ir tāda, ka tuvojas kaut kas jauns un vēl nebijis. Kaut kas ļoti labs,” Agita atklāj savas šā brīža sajūtas.
Pēdējā laikā viņa arvien vairāk sāk domāt par laiku, kas tiek atvēlēts tikai sev svarīgām nodarbēm. “Katram cilvēkam ir lietas, kas nozīmē ļoti daudz. Arī man tādas ir, taču dažādu iemeslu dēļ tās nācies nobīdīt otrajā plānā,” saka Agita.
Kā viena šāda lieta tiek minēta dziedāšana Alūksnes skolotāju korī “Atzele”, kas tagad uz laiku ir pārtraukta. Mazsvarīgi nav arī brīži, kad Agita var būt vienatnē ar grāmatu.
Pēdējā laikā viņai iepaticies lasīt biogrāfiskus darbus par cilvēkiem. Nesen izlasītas Ojāra Zandera apceres par 19. un 20.gadsimta zināmiem un mazāk zināmiem Vidzemes novada kultūras darbiniekiem. “Šī grāmata uz mani atstāja ļoti dziļu iespaidu, jo izrādās – viss jau ir bijis un viss noticis,” savas sajūtas atklāj Agita.
Lielu izbrīnu viņā radījusi brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu dēkas.
“Man tas liekas dīvaini. Būdami skolotāji, viņi savas dzīves laikā ir apceļojuši gandrīz visu Eiropu. Ir pagājuši simt gadi, un tagad ir iespēja ceļot uz jebkuru pasaules malu, taču kuram mūsu skolotājam ir izdevies apceļot Eiropu?” viņa stāsta par savām pārdomām.
Tas Agitai licis vēl vairāk domāt, kas notiek tagad un ko viņa labprātāk darītu. Vēl nepiepildītās vēlmes un idejas, kā arī citu pieredze likušas viņai atskārst, ka vairāk jādomā par sevi.
“Ir tāda sajūta, ka esmu nedaudz iestigusi, ka esmu kaut kur apstājusies un nedodos uz priekšu. Tagad es plānoju izdarīt kaut ko labu citiem un tad mesties iekšā pati savā dzīvē, lai darītu daudz, daudz laba pati sev. Galu galā cilvēks var darīt laimīgus citus tikai tad, ja arī pats ir laimīgs,” saka Agita.
