Guntai Lielmanei deja asociējas ar kustību, kas cilvēkam sniedz fizisko veselību un garīgo stiprumu.
Guntai Lielmanei deja asociējas ar kustību, kas cilvēkam sniedz fizisko veselību un garīgo stiprumu. Nemitīgā kustībā aizritējuši arī viņas dibinātā deju kolektīva “Enku-Drenku” 15 darbības gadi, kas savu kulmināciju sasniedza vakar jubilejas pasākumā Alūksnes tautas namā. Kas Guntai licis pievērsties dejošanai un kā radies viens no šābrīža spilgtākajiem deju kolektīviem Alūksnē?
– Dziedāt un dejot ļoti mīlēja mana mamma. Mācoties Bejas pamatskolā, man bija arī divas jaukas skolotājas – Dzintra Stebere, kas joprojām tur strādā un darbojas ar dejām, kā arī Ilga Garā, kura gan šajā skolā vairs nestrādā, taču savulaik tika virzījusi mani uz deju pusi. Tieši viņu iespaidā es par savu profesiju izvēlējos deju. Jau skolas laikā aizrāvos ar dažādiem deju žanriem un to veidošanu. Sekoja Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums (šobrīd – Latvijas Kultūras koledža), bet vēlāk Jāzepa Vītola Valsts konservatorija (tagad – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), kurā es absolvēju horeogrāfijas nodaļu.
– Kā radās doma par pašai sava deju kolektīva dibināšanu?
– Vēl pirms “Enku-Drenku” darbības uzsākšanas es biju strādājusi ar dažiem citiem deju kolektīviem. Sākumā darbojos Alūksnes tautas namā, kur mācīju dejot jauniešus, bet vēlāk – vidējās paaudzes deju kolektīvā “Kolberģis”. “Enku-Drenku” radās pēc tam, kad man bija piedzimušas divas meitiņas. Gribēju viņām iemācīt dejot un līdz ar to arī viņu vienaudžiem, tāpēc izveidoju pati savu deju kolektīvu. Sākumā gan es biju parasta deju kolektīva vadītāja. Kad sākām aktīvāk koncertēt, nolēmām, ka būtu labāk, ja mums būtu arī nosaukums. Tā izdomāšanā man palīdzēja draugi. Es viņu idejai piekritu – teicu:”Labi, lai nu tas nosaukums arī būtu tāds draisks un jautrs,” – un pie tā arī palikām. Tagad es par to priecājos, jo ir tāds “Enku-Drenku” skaitāmpants, ko var izmantot gan gājienos, gan pasākumos, turklāt tas ir runājams jebkurā valodā. Kad bijām devušies uz starptautiskajiem festivāliem Igaunijā un Krievijā, mēs pat šo skaitāmpantu izmantojām kā sasaukšanos.
– Kā veidojās deju kolektīva attīstība?
– Sākumā bija tikai divas deju grupas – pirmās klases un 5. 6.klašu grupa. Ar laiku pievienojās vēl viena deju grupa, līdz caurmērā, kamēr vēl vadīju šo deju kolektīvu, man bija četri dejotāju sastāvi. Vēlāk radās jauniešu sastāvs. Vienkārši biju ļoti aizņemta ar dažādiem darbiem, turklāt tā sanāca, ka savus dejotājus centos audzināt jau kopš pirmās klases. Deju kolektīva pirmajos darbības gados biju arī vienīgā deju skolotāja. Vēlāk pieaicināju Baibu Lietapuri, bet kopš 2000.gada ar kolektīvu strādā Daiga Mihelsone. Domāju, ka esam atraduši labu pedagogu, jo, manuprāt, Daigai piemīt pedagoga talants.
– Kas ir nozīmīgākais, ko esat paveikusi kopā ar “Enku-Drenku” dejotājiem?
– Trīs gadus pēc kolektīva nodibināšanas, mēs sarīkojām tādu īpašu “Enku-Drenku” festivālu, kurā aicinājām piedalīties dažādas deju grupas no visas Latvijas. Tobrīd es strādāju arī Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā, kur mūsu pārziņā bija pilnveidot bērnu intereses, spējas un talantus, tāpēc mēs nolēmām šādu festivālu organizēt katru gadu. Tas attīstījās līdz pat 2004.gadam, kad notika devītais un pēdējais “Enku-Drenku” festivāls. Jutos ļoti gandarīta par šīs tradīcijas izveidošanu un joprojām šos festivālus atceros ar gaišām sajūtām un neizmērojamu prieku.
– Kāds, jūsuprāt, ir bērnu ieguvums, kļūstot par deju kolektīva dalībniekiem?
– Tautas deja Latvijā ir ļoti populāra, turklāt tā ir svarīga bērna izaugsmē. Iesaistīšanās deju kolektīvā sniedz ieguldījumu arī bērna psiholoģiskajā attīstībā. Ja meitenes un zēni dejo kopā jau kopš mazotnes, viņi saprot cits citu labāk un vēlāk, pusaudža gados, viņiem attiecības ir brīvākas un atraisītākas. Liela nozīme ir arī kopējiem izbraukumiem, kas bērnus bagātina ar noderīgu pieredzi. Pirmkārt, viņiem ir jāpavada laiks ceļā, kas prasa pacietību un pieklājīgu uzvešanos. Pēc tam ir jāpārģērbjas un skaisti jāsapucējas, jāiemācās sakārtot un nolikt zināmā vietā savas drēbītes, lai tās koncerta laikā nepazustu. Protams, koncerta noslēgumā seko ballīte, kas arī no viņiem prasa zināmas uzvedības normas. Viss šis komplekss kopā bērnus ārkārtīgi audzina, disciplinē un bagātina viņu uzvedības kultūru. Koncertējot rodas arī daudz draugu. Ja esat satikušies, nu kāpēc gan pēc tam viņus neuzaicināt pie sevis vai arī pašiem neaizbraukt ciemos pie viņiem un pie reizes apskatīties citas Latvijas pilsētas? Kad esmu runājusi ar dejotājiem, kuri jau ir izauguši, viņi atceras tieši šos izbraucienus, un jāteic, ka “Enku-Drenku” deju kolektīvs ir viesojies ļoti daudzās Latvijas pilsētās. Bet, atgriežoties pie ieguvumiem, patiesībā jau deju kolektīvs nav tikai tāda vienkārša izdejošanās. Tas ir vesels komplekss, kurā ietilpst mācīšanās, komunicēšana ar citiem, iepazīšanās un pieredzes apmaiņa ar bērniem un jauniešiem no citām pilsētām un citiem deju kolektīviem. Šīs nianses ļoti palīdz vēlākajos gados – gan uzsākot studijas, gan pēc tam veidojot savu karjeru.
– Runājot ne tikai par “Enku-Drenku” dejotājiem, bet rajona deju norisēm kopumā – vai deju kolektīvu līmenis gadu gaitā ir audzis?
– Viss dzīvē mainās. Jo cilvēki aktīvāk darbojas zināmā jomā, jo vairāk tā attīstās. Brīdī, kad tika nodibināts “Enku-Drenku”, bez mums darbojās arī deju kolektīvi “Pastalnieki” un “Rotaļnieki”. Strādājot vēl Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā, mēs ļoti aktīvi darbojāmies tieši deju jomā, tāpēc līmenis pamazām auga ne tikai vietējā, bet, domāju arī valsts līmenī. Man prieks, ka bijām izveidojuši festivāla “Enku-Drenku” rīkošanas tradīciju, jo tā Alūksni iezīmēja kā pilsētu, kurā notiek aktīva deju dzīve. Ņemot vērā, ka mēs ļoti aktīvi sadarbojāmies ar vairāku pilsētu deju kolektīviem, šo festivālu sāka atpazīt arī citos Latvijas rajonos. Tagad “Enku-Drenku” festivāls nav noticis trīs gadus. Tas, protams, ir skumji, taču, iespējams, tam tā arī ir jābūt. Tajā pašā laikā dejotāju līmenis vairs nav tik augsts, jo nav šo daudzveidīgo deju aktivitāšu. Ar bērnu un jauniešu vēlmi dejot nekas nav mainījies, taču šobrīd tas vairāk saistās ar finansējumu. Manuprāt, tieši tas ir galvenais nosacījums deju skolotāju aktivitātei. No tā ir atkarīgs, vai viņi vēlas strādāt ar deju grupām vai nē. Protams, jābūt arī vēlmei un interesei to darīt, tomēr, ja mūsu ekonomiskajā situācijā ir problēmas ar finansiālajām lietām, tas atsver visu.
– Ko jūs novēlētu pašas dibinātajam un savulaik vadītajam deju kolektīvam 15 gadu jubilejā?
– Daigai es novēlētu, lai viņai nepazūd azarts, jo ar to var daudz ko izdarīt. Manā skatījumā labu deju veido laba horeogrāfija, laba mūzika, kā arī dejotprieks, sirdsdegsme un atbrīvotība. “Enku-Drenku” dejotājiem es novēlētu nezaudēt vēlmi pēc šādas dejas, arī palaikam paskubināt skolotāju: mēs vēlamies dejot, vēlamies dejot interesantas dejas, vēlamies tikties ar citiem Latvijas bērniem un jauniešiem, citiem dejotājiem. Savukārt, ja jubilejā varētu novēlēt kaut ko arī pašam kolektīvam, es tam vēlētu būt tikpat draiskam un jautram kā līdz šim, bet lai tāds būtu – saglabāt labu omu un pozitīvas emocijas.
