Alūksnes rajona kartē pašā Rīgas – Veclaicenes šosejas malā ar aplīti iezīmēta apdzīvota vieta Jaunā muiža.
Alūksnes rajona kartē pašā Rīgas – Veclaicenes šosejas malā ar aplīti iezīmēta apdzīvota vieta Jaunā muiža. Dabā neviens uzraksts neliecina par to, tāpēc biju pārsteigta, ka tajā ir vien divas vecas, bet pamatīgas fermas ēkas, sabrukusi kalte un trīs dzīvojamās mājas. No muižas – jaunas vai vecas – tur nav ne vēsts.
“Tā ir manas bērnības puse. Vietas nosaukums saglabājies kopš laika, kad barons Delviks tur uzcēla govju fermas un dzīvojamo māju fermas strādniekiem. Šī vieta ir patālu – apmēram trīs kilometrus no bijušās barona muižas, kur bija ugunsgrēkā cietusī Alūksnes pansionāta filiāle. Iespējams, tāpēc to sauca par Jauno muižu jeb lopu muižiņu. Tāda bijusi arī tur, kur atrodas vidusskolas darbnīcas, un pie pašas muižas,” stāsta apeniete Rasma Harju.
Varētu teikt, ka barons Delviks bijis biznesmenis. Viņš veicināja Apes attīstību: pasūtīja pilsētas attīstības plānu un apņēmās finansēt dzelzceļa būvi līdz Apei. Barona lopu muižiņā gatavoja sieru un sviestu, kā arī “Gotiņas”. Jaunajā muižā kopš dzimšanas dzīvo Anna Briede, bet par barona saimniekošanu viņa nezina neko stāstīt. Zina vien to, ka tēvs un vectēvs strādājuši Delvika kaļķu ceplī. Barons bija ierīkojis arī dolomīta lauztuvi, par ko liecina vairāku ēku Apē un arī Jaunās muižas celtniecībā izmantotais dolomīts.
“Kad 1923.gadā muižas zemi atsvabināja, tēvs nopirka pusi šīs mājas un viņa māsas vīrs – otru pusi. Turklāt šī mājas puse ir “Oškalni”, bet kaimiņiene dzīvo “Cīruļkalnos”. Daudzi par to brīnās, bet tā te ir,” stāsta A.Briede. Arī viena barona ferma ir viņas īpašums, ko savulaik iegādājies tēvs. Tagad tur mitinās dažas vistas un kaimiņienes truši. A.Briede nevēlējās fermas ēku pārdot, tāpēc tā ir tikai daļēji izmantota. Viņa un māsas strādāja tēva 24 lielajās saimniecībās. Kolhoza gados bijusi fermu pārzine un klētniece. A.Briede smejas, ka tā arī palikusi jaunkundze. Kolhoza vīrieši iesaukuši par freileni.
Vistuvāk lielceļam ir “Āres”, kas tāpat kā blakus esošā dzīvojamā māja celtas kolhoza gados. Bangas Kozuliņas ģimene ir pieradusi, tāpēc nedomā par labāku vai skaistāku dzīvesvietu. “Mēs te dzīvojam 32 gadus. Pārnācām šurp no Bejas. Strādājām cūku fermā. Kad kolhozu likvidēja, par pajām privatizējām to un arī māju, kurā dzīvojam. Tagad fermā ir govs, teļi, cūkas, ko audzējam savām vajadzībām,” stāsta B.Kozuliņa. Viņa atzīst, ka tagad ir grūtāk iztikt nekā tad, kad bija kolhozs. Slimot var viņa vai vīrs, jo tikai vienam iznāk nauda zālēm. “Badā neesam, tomēr par labu dzīvi gan to neatzīstu. Visu mūžu strādājām, bet tagad jādomā, kā savilkt galus,” secina pensionāre. Vēlēšanās viņa nepiedalās, jo neredz nevienu partiju, par ko balsot. Sievietei ir pieci bērni. Divi dēli dzīvo turpat blakus. Abi strādā mežā. Ko darīs, ja tur darba vairs nebūs?
