Liepnas internātpamatskolas jauno direktori Inu Aizupi amatā apstiprinājusi Izglītības un zinātnes ministrija.
Liepnas internātpamatskolas jauno direktori Inu Aizupi amatā apstiprinājusi Izglītības un zinātnes ministrija. Acīmredzot taisnība viņas kolēģiem, kuri saka – viņai ir tik daudz jaunu ideju un enerģijas, ka tikai strādāt un strādāt.
“Pēc horoskopa esmu Dvīnis. Tas nozīmē, ka man ir divas sejas. Tomēr nav tā, ka viena būtu labā, otra – sliktā. Manī ir it kā divu cilvēku spēks. Gadās, ka sajūtu lielu enerģijas pieplūdumu un varu strādāt par diviem. Turklāt vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī ir mana skola. Esmu augusi daudzbērnu ģimenē, tāpēc labi zināmas ir problēmas, ar kurām saskārušies mūsu audzēkņi. Internātskola man ir mīļa, lai gan nenoliedzami darbs te ir grūtāks nekā parastajās skolās. Nākas ne tikai vadīt mācību stundas, bet būt arī sociālajai pedagoģei, psiholoģei un arī vecāku vietā. Daudziem trūkst mātes un tēva mīlestības, tāpēc bērni jāsamīļo, jāuzmundrina. Tikai tad iespējams dot ne tikai zināšanas, bet arī sagatavot patstāvīgai dzīvei,” stāsta I.Aizupe.
Direktore atzīst, ka ne katrs pedagogs spēj strādāt internātskolā. Viņai tas ir aicinājums. Ina ir īsta liepniete. Kā pati smejas – kārtīga dzimtās vietas patriote. Turklāt jau ceturtajā paaudzē turpina dzimtas profesiju – skolotājas darbu. I.Aizupe ir sākumskolas skolotāja, otra specialitāte – deju skolotāja. Ar 1.septembri viņa vairs nemācīs lasīt un rēķināt jaunāko klašu audzēkņiem, bet turpinās vadīt deju kolektīvu mēģinājumus. Interesanti, ka tieši dejas bija iemesls, kāpēc Ina izlēma kļūt skolotāja. “Skolas gados man ne sevišķi veicās ar dejošanu. Kad bija jāizlemj, kur studēšu, radās spīts un vēlme pierādīt, ka varu būt laba deju skolotāja,” uzsver Ina. Viņa to ir pierādījusi. “Tas varētu likties dīvaini, bet arī tie bērni, kuri sākumā nevēlas dejot, vēlāk interesējas, kad atkal varēs nākt uz mēģinājumiem,” secina viņa.
Pagājušajā gadā Ina Aizupe bija dekrēta atvaļinājumā, tāpēc tagad audzēkņi nepacietīgi taujā, kad atkal sāksies deju nodarbības. “Man patīk spītēt sev, nevis citiem. Spēju sevi sapurināt, lai pierādītu – es varu,” skaidro sieviete.
Šis gads viņai būs grūtāks, jo daudz ko vajadzēs iepazīt un apgūt no jauna. “Mācību procesā esmu iekšā jau ilgi, bet saimnieciskās lietas un dokumentu kārtošana vēl ir sveša,” atzīst direktore. Pieteikties konkursā uz šo amatu viņu mudināja bijusī direktore Elīna Knausa, kuru Ina ļoti ciena. Lai gan pati nebija domājusi to darīt, visu pārdomājot, viņa atzina – dzīve divas reizes nepiespēlē vienu iespēju. Kāpēc to neizmantot? “Man liekas, ka spēju tikt galā ar direktores pienākumiem. Tiesa, nevaru izskaidrot, kāpēc esmu tik optimistiski noskaņota. Neredzu, par ko uztraukties, jo visi skolotāji un bērni kolektīvā ir labi pazīstami,” spriež I.Aizupe. Viņa zina, ka skolotāju kolektīvs ir spēcīgs un draudzīgs. Ikdienā to nejūt, bet grūtā brīdī visi ir blakus, gatavi palīdzēt.
Šajā mācību gadā gaidāma skolas akreditācija. Tas nozīmē, ka viss ir jāsakārto atbilstoši prasībām. Izremontēts latviešu valodas kabinets, kurā jūnijā elektrības īssavienojuma dēļ izcēlās ugunsgrēks. Tagad tajā atjaunota elektrības vadu instalācija un krāsojums. Pirmsskolas jaunākā vecuma audzēkņiem būs jauna rotaļu telpa, kura būs atdalīta no mācību klases piecus un sešus gadus vecajiem bērniem. Tagad nodarbības vieniem netraucēs otriem. Protams, pirms mācību sākšanas atjaunots grīdu un sienu krāsojums, bet lielāko gandarījumu rada jaunie logi. Tie tagad ir visām skolas telpām, izņemot kāpņu telpas. “Vēl ļoti daudz kas ir vajadzīgs, tomēr visu uzreiz, protams, nevar izdarīt. Novecojis ir sporta inventārs, bet tas ir dārgs. Domāsim, kā to atjaunot. Lai radītu daudzveidīgas iespējas brīvā laika nodarbībām, būtu vajadzīgi velosipēdi,” skaidro I.Aizupe. Viņa pieļauj, ka papildu finansējumu varētu saņemt ar projektu izstrādi.
Ne tikai par savu skolu, arī par Liepnas pagastu I.Aizupe nespēj nedomāt. Ja Ina ir prom ilgāk par dienu, viņa skumst pēc mājām. “Es nevaru no Liepnas aiziet. Radi saka: ko tu sēdi pagastā, ej uz pilsētu. Ja spētu, tad droši vien arī būtu aizgājusi. Nezinu, kaut kas mani te tur,” secina direktore. Viņa salīdzina Kupravu ar Liepnu un atzīst, ka pēdējā liekas kā maza pilsēta, nevis miestiņš. I.Aizupe tic, ka te nekad nebūs izdemolētas un pamestas mājas kā Kupravā. Pagastā ir daudz jaunu cilvēku, un visi kaut ko dara, lai katram atsevišķi un visiem kopā dzīve kļūtu bagātāka, interesantāka. “Dzīvojam kā vienā lielā ģimenē. Visi man ir pazīstami, turklāt daudzi ir radi. Tēvs audzis septiņu bērnu ģimenē. Tagad visiem ir bērni un bērnubērni, tāpēc lielākos svētkos kopā sanāk apmēram 100 cilvēku,” rēķina sieviete.
Ina ir precējusies. Kopā ar vīru Normundu audzina divus dēlus. Mazākajam tikko palika gadiņš. Auklēt palīdz viņas un vīra vecāki. Vectēvs bijis Liepnas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieks, bet ne jau tāpēc viņš joprojām ir autoritāte ne tikai mazmeitai. “Grūti atrast īstos vārdus, lai viņu raksturotu. Kad vectēvs aizgāja no šīs pasaules, viņa vietā palika tukšums, kuru jūtu vēl joprojām. Viņš man mantojumā atstāja savu māju. Jūtu pienākumu to saglabāt un atjaunot, tāpēc nevaru visu pamest un aiziet,” uzsver I.Aizupe. Vectēva mājai ir vajadzīgs remonts. Kad to atjaunos, tur būs dzimtas vēstures turpinājums.
