Gaujienietei Evijai Leoskai ir tikai 16 gadu, bet viņa jau gadu spēlē Latvijas U 16 futbola izlases komandā. Par savu aizraušanos ar futbolu viņa saka vienkārši – ja jau patīk futbols, tad tas ir jāspēlē.
Gaujienietei Evijai Leoskai ir tikai 16 gadu, bet viņa jau gadu spēlē Latvijas U 16 futbola izlases komandā. Par savu aizraušanos ar futbolu viņa saka vienkārši – ja jau patīk futbols, tad tas ir jāspēlē.
Šogad Evija absolvēja Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas 9.klasi un 1.septembrī šajā izglītības iestādē uzsāks mācības 10.klasē. Viņa ir sportiska, reizēm kautrīga, reizēm spītīga jauniete, kurai spīts nereti palīdz sasniegt izvirzītos mērķus futbolā.
Ar futbolu Evijas dzīve ir saistīta jau četrus gadus. Viss it kā sākās nejauši, kad sporta skolotājs aicināja viņu doties līdzi uz sacensībām, kur spēlēja zēnu komandas.
“Tur mani ievēroja tagadējais Pļaviņu komandas treneris, kas uzaicināja mani spēlēt viņu meiteņu komandā. Tā arī tas sākās. Tagad spēlēju arī Gulbenes futbola komandā. Pļaviņās esmu kreisā pussardze. Gulbenes komandā minifutbolā esmu centra aizsardze, bet lielajā futbolā – centra uzbrucēja. Visgrūtāk ir būt centra aizsardzei, jo ir gan jāaizsargā savi vārti, gan jāuzbrūk pretiniekam. Uz spēlēm Gulbenē ir vieglāk izbraukāt, jo tas ir tuvāk. Šķiet, ka Pļaviņās esmu vienīgā spēlētāja, kas mēro tik garu ceļu uz spēlēm.
Pļaviņu komanda spēlēja virslīgā, kur noskata labākos spēlētājus Latvijas izlasei. Tā arī es kopš pagājušā gada vasaras esmu Latvijas U 16 izlases dalībniece. Tas prasa papildu darbu, jo Latvijas izlases spēlētājām ir jābūt ļoti labā formā,” stāsta Evija Leoska.
Evijas tētis Agris gan piebilst, ka meitai jau kopš agras bērnības ir paticis spēlēt bumbu – gan vienai, gan kopā ar zēniem. “Atceros, kad pats biju mazs, arī mēs kopā ar zēniem spēlējām bumbu. Kopā ar mums auga viena meitene, kas arī labprāt dzenāja bumbu. Viņa bija daudz sīkāka augumā nekā mēs, bet braša spēlētāja un vārtos stāvētāja. Ar Eviju tagad ir līdzīgi,” viņš saka.
Aktīvs līdzjutējs ir tētis
Tagad O.Vācieša Gaujienas vidusskolā sporta skolotājs ir Rolands Ozoliņš. Viņš pats spēlē futbolu, tādēļ Evijai ir labs treneris Gaujienā. “Spēlējot Latvijas izlasē, katram spēlētājam ir ieteicams atrast savu personisko vieglatlētikas treneri. Ir jātrenē skriešanas ātrums, izveicība. Ja treneri neatrod, tad ir jātrenējas pašam. Bet cilvēkam jau vienmēr pašam ir grūtāk sevi piespiest kaut ko izdarīt, nekā ja kāds to palīdz. Tādēļ esmu priecīga, ka par manu treneri piekrita būt Rolands Ozoliņš,” saka Evija. R.Ozoliņš atzīst, ka Evijai ir futbolistes talants.
Šo gadu laikā Evija ar savām komandām ir guvusi arī atzīstamus sasniegumus. “Kad pagājušajā gadā Latvijā izveidoja U 16 izlasi, mūsu komanda Baltijas čempionātā izcīnīja pirmo vietu. Par to bijām ļoti lepnas. Augstākais sasniegums, spēlējot Pļaviņu komandā, ir trešā vieta Latvijas čempionātā, bet Gulbenes komandā – pirmā vieta Prezidentes kausa izcīņā. Spēlējot Pļaviņu komandā, bieži gūt vārtus neizdodas, jo pretinieki ir spēcīgi. Bet, spēlējot Gulbenes komandā, diezgan bieži gūstu vārtus,” atklāj Evija. Kad ir laiks, uz spēlēm dodas arī Evijas tētis. Viņš atzīst, ka ir viens no aktīvākajiem savas meitas līdzjutējiem. “Kad varu aizbraukt līdzi uz kādu spēli, tad svilpju un bļauju kā traks! Kad Evija uz spēli ir aizbraukusi viena, man mājās nav miera – zvanu un interesējos, kā gājis, kāds rezultāts, vai ir kādus vārtus iesitusi vai nē. Arī trešdien, 26.jūlijā, vēlu naktī atbrauca no spēles ar Preiļu komandu. Bija zaudējuši, bet Preiļi ir spēcīgākā Latvijas komanda. Zaudēja ar rezultātu 3:1, bet vienīgos vārtus guva mana meita. Arī par to prieks. Tiesa, kad meitas komanda zaudē, tad viņa ir nikna – labāk neaiztikt, jo tad viņai ir dusmas uz visiem,” saka A.Leosks.
Futbols domāts arī meitenēm
Evija stāsta, ka treniņu grafiks ir diezgan saspringts. Ziemā spēļu ir daudz mazāk, toties ir daudz jātrenējas un jāuztur forma. Bet tagad vasarā ir jādodas uz daudzām spēlēm. “Es spēlēju gan lielo futbolu, gan minifutbolu. Vasarā uz treniņiem dodos divas reizes nedēļā – vienu reizi uz Pļaviņām, otru – uz Gulbeni. Ziemā galvenokārt notiek treniņi telpās – ja nu vienīgi kādā nelielā čempionātā jāpiedalās,” saka Evija.
Evija atzīst, ka spēlēt futbolu ir interesanti arī meitenei. Turklāt, braucot uz spēlēm, var pabūt dažādās vietās ne tikai Latvijā, bet apskatīt daudzas pasaules valstis. Šo gadu laikā viņa ir spēlējusi Lietuvā, Igaunijā, Polijā un, protams, Latvijā. Šogad rudens pusē Evija ar Latvijas izlases komandu piedalīsies Eiropas čempionātā, bet pirms tam vēl būs jābrauc uz čempionāta pārbaudes spēlēm.
“Varbūt no malas šķiet, ka futbols nav interesants sporta veids – tikai tāda pakaļdzīšanās bumbai, bet tā īsti nav. Tas ir interesants. Ir arī stereotips, ka tas vairāk ir zēnu un vīriešu sporta veids, bet tam arī nevaru piekrist. Pašlaik Latvijā meiteņu futbola komandu ir pat vairāk nekā zēnu,” norāda Evija. Viņai futbolā ir arī savi favorīti – Deivids Bekhems, Krištianu Ronaldu un Zinedins Zidāns, jo tie ir ļoti labi spēlētāji.
Palīdz labi cilvēki
Agris Leosks ir lepns par meitas sasniegumiem un priecājas, ka viņa atradusi lietderīgu nodarbi savam brīvajam laikam. Kad Evija nespēlē futbolu, viņai patīkot nočiept tēvam makšķeri un iet uz Gauju makšķerēt. “Futbols ir diezgan traumatisks sporta veids, bet, ja tas meitai patīk, es atbalstu viņas izvēli. Agrāk Evija dejoja sarīkojumu dejas, kur arī ir guvusi godalgas. Diemžēl tagad vairs nav iespējas dejot. Toties man nekad nav jāuztraucas, aizejot uz ballēm – meita mani vienmēr izdancina!” lepojas A.Leosks.
Viņš atzīst, ka Evijai ir grūti paspēt spēlēt gan Gulbenes, gan Pļaviņu komandā. “Lai varētu spēlēt Latvijas U 16 izlasē, Evijai gribi negribi ir jābrauc uz Pļaviņu komandas spēlēm. Un tas nav viegli. Esam pateicīgi saviem labajiem draugiem, kas mūs atbalsta – aizved uz spēlēm. Arī Gaujienas pagasta padome mūs atbalsta. Ja Evija uz Latvijas izlases spēlēm ir braukusi ar sabiedrisko transportu, tad pašvaldība atmaksā ceļa izdevumus. Arī ar transportu iespēju robežās pašvaldība palīdz. Bez šiem atsaucīgajiem cilvēkiem mums būtu grūti,” stāsta A.Leosks.
Ievēro speciālu ēdienkarti
Latvijā Evijai vislabāk ir paticis spēlēt Ventspilī, Olimpiskajā centrā, jo tur spēlēm ir ļoti labi apstākļi. Viņa atzīst, ka šogad futbolam nevarēja veltīt tik daudz uzmanības, cik vajadzēja, jo bija jāabsolvē 9.klase. Evija apzinās arī to, ka vidusskolā mācību slodze būs lielāka nekā pamatskolā.
“Bet futbolu pamest man negribas – vismaz pašlaik, lai arī būs vairāk jāmācās. Centīšos pagūt visu. Pašlaik futbols man ir vaļasprieks, un vēl neesmu domājusi, vai gribētu tam veltīt visu savu dzīvi. Būt sportistam, turklāt profesionālam un labam, ir ļoti grūti. Ir jābūt ne tikai labā fiziskā formā, bet jāievēro daudzi ierobežojumi. Piemēram, tagad es, būdama futboliste, nevaru ēst čipsus un dzert “Coca colu”, jo man tad sāp vēders. Tā kā spēlēju Latvijas izlasē, mums ir jāievēro arī īpaša ēdienkarte. Noteikti jāēd makaroni, vistu stilbiņi, salāti. Turklāt visu laiku jābūt labā fiziskā formā. Tomēr es nenožēloju, ka esmu pievērsusies futbolam, lai arī reizēm gribas skriet līdzi draugiem un vairāk atpūsties,” saka E.Leoska.
