Līdz jauna gada sākumam atlikušas četras dienas.
Līdz jauna gada sākumam atlikušas četras dienas. Tas ir gan daudz, gan maz. Maz, lai paveiktu kaut ko ļoti lielu, piemēram, uzceltu māju vai dotos ilgstošā ceļojumā, daudz, lai kādam cilvēkam pateiktu kaut ko ļoti labu, lai apciemotu sen neredzētu paziņu, uzdāvinātu smaidu vai glāstu. Savādi, bet tieši šajā laika posmā starp nu jau pagājušajiem Ziemassvētkiem un gaidāmo Jaungadu es visvairāk domāju, ko esmu nokavējusi, ko – paspējusi, ko esmu piepildījusi, no kā – atteikusies, kur esmu rīkojusies pareizi, kur – kļūdījusies, kuru klusībā nosodījusi, kuru – slavējusi.
Neskaitāmas reizes esmu sev strikti piesacījusi, ka jaunajā gadā sākšu jaunu dzīvi, proti, vairāk strādāšu, būšu atsaucīgāka, vēl vairāk mīlēšu savus tuvos un mīļos cilvēkus, vēl vairāk sevi izglītošu, būšu neiecietīgāka pret negācijām, mazāk ļaušos kritikai un vēl, un vēl.
Ar šo apņemšanos sagaidu jaunā gada pirmo dienu un jūtos izbrīnīta, ka tāpat kā pagājušajā gadā aiz loga aust gaisma, tāpat skan mans citiem sacītais “labrīt!”, ierastajā darba vietā tāpat spēlējos ar datora taustiņiem. Viss ir tāpat kā agrāk, jo, tikai ļaujoties vārdu spēlēm, iespējams uzburt sevis izmainīšanas ainu. Diemžēl neviens nevaram pārdzimt no jauna, jo cilvēks savā iekšējā, visslēptākajā būtībā nemainās. Daudz ko nemaz nav iespējams izmainīt, lai gan ir cilvēki, kas apgalvo pretējo. Mēs nevaram izmainīt pagātnes notikumus un nespējam prognozēt nākotnes notikumus, jo tie tikai vēl būs. Mēs dzīvojam šodien, šajā brīdī, šajā minūtē un sekundē, tāpēc apgalvojums par jaunas dzīves sākšanu ir tikai pašizlikšanās, kas pielīdzināma sevis mierināšanai, lai attaisnotos par pieļautajām kļūdām, nepadarītajiem darbiem un nepasacītajiem vārdiem. Tāpat kā gadā, ko pamazām aizvadām, arī jaunajā gadā visi tiksim pārbaudīti ar varu, naudu un slavu. Tikai no mūsu attieksmes būs atkarīgs – izturēsim šo pārbaudi vai tās priekšā salūzīsim, jo lielas lietas ne vienmēr cilvēku ceļ, gluži pretēji.
Tāpēc esmu apņēmusies, ka Vecgada vakarā ne pati sev, ne cilvēkiem blakām nesolīšu, ka sākšu jaunu dzīvi. Apņēmīgi turpināšu līdzšinējo, jo tā noteikti ir bagātāka par to – nezināmo, izsapņoto. Bagātāka ar notikumiem, pārdzīvojumiem, piedzīvojumiem, iespaidiem un izjūtām, kuras nevar tā vienkārši izgaist. Vēlēšos galveno, kas ir būtiski ne tikai man, bet mums katram – dzīves stabilitāti. Stabilitāti, ko man dod vismīļākie bērni un vislabākais dzīvesbiedrs pasaulē, darbs, kas dažbrīd nogurdina, bet dažbrīd piešķir pārsteidzošas enerģijas spārnus, mājas radītā drošības sajūta. Tā ir tikai neliela to vērtību daļa, kas manī rada šo stabilitātes sajūtu. Man nevajag miljonus un zvaigznes no debesīm, nevajag neizmērojamu slavu un varu, jo šie tempļi spēj sabrukt vienā mirklī, bet debesis bez zvaigznēm nav debesis, kurās gribas vērties.
