Beidzot tas ir noticis! Alsviķu pagasta piemājas saimniecības „Vīganti” piecas slaucamās govis ierakstītas Valsts ciltslietu grāmatā. Līdz šim brīdim saimnieki Rudīte un Jānis Skangaļi ir mērķtiecīgi strādājuši septiņus gadus.
Beidzot tas ir noticis! Alsviķu pagasta piemājas saimniecības “Vīganti” piecas slaucamās govis ierakstītas Valsts ciltslietu grāmatā. Līdz šim brīdim saimnieki Rudīte un Jānis Skangaļi ir mērķtiecīgi strādājuši septiņus gadus.
“Tā bija lielākā gandarījuma diena, kopš atsāku audzēt govis. Vērtējums liecina, ka tām ir augsts izslaukums, kā arī normatīviem atbilstošs olbaltumu un tauku saturs pienā. Tas, protams, ir gods, ka izdevies sasniegt tādus rezultātus. Siguldas ciltslietu stacijas darbinieces atzina, ka protu barot, tāpēc tās izskatoties kā piena govis,” saviļņota atklāj R.Skangale.
Divas ciltsgrāmatā ierakstītās govis dod 40 litrus piena dienā katra, pārējās trīs – 35 līdz 37 litrus piena dienā. Melnraibā govs Lavanda ir rekordniece, no tās pēdējā pārraudzībā izslaukti 43 litri piena dienā. Lai gan Siguldas speciālisti atzīst, ka zviedru sarkanraibās govis ir savas iespējas izsmēlušas, arī šīs šķirnes govs Mīle devusi 40 litrus piena dienā. Tai seko melnraibā Zaiga, sarkanraibā Rūja un brūnā Malta.
Neizvēlas izdevīgāko vai vieglāko
Saimniecībā ir 14 govis, 2 grūsnas teles, 9 teles sāk sēklot un 4 mazie telēni. Tās ir gan brūnas, gan melnraibas, gan sarkanraibas. “Raibās mums patika. Pirmās teles iepirkām Balvu rajonā no saimniekiem, kuru govis bija labas piena devējas. Pārējās esmu pati izaudzējusi. Man vismīļākā ir melnraibā govs Goba. Viņu pagaidām nevarēja ierakstīt ciltsgrāmatā, jo nav vēl atnesusies – tāds ir nosacījums, jo vērtē piena ieguvi iepriekšējā laktācijā,” skaidro R.Skangale. Goba esot ļoti mierīga, bet protot pārmetoši skatīties, ja kaut kas neapmierina.
Rudīte atzīst, ka viņai laikam nevajadzētu audzēt lopus, jo pārāk pārdzīvo, ja no kāda ir jāšķiras. Bet augstražīgu ganāmpulku var izaudzēt, tikai brāķējot govis, kas dod mazāk piena. “Tas ir šausmīgs moments. Par to esmu runājusi ar daudziem. Citi tik saasināti neuztver, bet man tas ir ļoti smagi,” saka saimniece. Tomēr jāsamierinās, jo citu darbu laukos būtu grūti atrast. Rudītes māte slauca govis un kopa teļus, tāpēc meitene jau no bērnības bija saskarē ar lopiem. “Ir jābūt mīlestībai, lai ņemtos ar govīm. Tas nav ne izdevīgākais, ne arī vieglākais darbs. Jāatzīst, ka mērķtiecīgi esmu centusies iegūt augstus izslaukumus. Ne tikai brāķējusi mazražīgas piena devējas, bet arī meklējusi labākos buļļus, lai govis būtu arvien labākas,” atzīst R.Skangale.
Cels jaunu fermu un piena māju
Tiesa, govis viņai jau bijušas, bet likvidētas. Tolaik darbs bija gan viņai, gan vīram, tāpēc vēl govju kopšana likās pārāk smaga. Zeme bija. To vajadzēja appļaut. Nopirka teliņus, un tā viss atkal sākās no gala. “Ja man tagad teiktu – ir darbs, nāc strādāt, bet govis ir jālikvidē, tad man būtu kaut kāda jocīga sajūta. Pirmkārt, būtu žēl lopu, kurus pati esmu audzējusi. Turklāt man viņi patīk – kas ir, tas ir,” nevēlas noliegt Rudīte.
Pašlaik viņa īsteno programmu piena standartu sasniegšanai. Ir iegādāts piena dzesētājs, tas jau ir pie fermas. Piena vadu kuru katru brīdi var atvest. Vienīgi vēl jāuzceļ piena māja. “Piena kvalitāte bija laba, bet ar aparātiem slaukt ir grūtāk – jānēsā, jāmazgā. Piena dzesētājs bija, bet mazs un novecojis. Projekts jāpabeidz līdz oktobrim, tātad laiks vēl ir,” spriež zemniece. Vajadzīga ir jauna kūts, jo tagad teles pa nakti var palikt ārā. Pie kūts būs jaunā piena māja.
Sagatavots labas kvalitātes skābsiens
Lopbarības sagāde vīra ziņā. Paredzēts iegadāties rulonu presi skābsiena tīšanai ruļļos, bet siena prese jau ir. R.Skangale atzīst, ka šī tehnika šobrīd ir vispiemērotākā lopbarības sagatavošanai. Ruloni var palikt uz lauka, bet siena ķīpas ir uzreiz jāved šķūnī. Tam vajadzīgi cilvēki. Bet kur tos rast? “240 skābsiena ruloni mūsu ganāmpulkam ir satīti Balvu rajonā. Atliek tikai atvest. Tur nomājam zemi, jo savas ir maz,” skaidro R.Skangale. Viņa uzsver, ka skābsiens ir ļoti labas kvalitātes.
Satīti ir tikai 40 siena ruļļi, jo lietus kavēja. Cik bija nopļauts sienam, tik arī paspēja satīt, nesavākts palika tikai nedaudz. Lietainajās dienās appļauj ganības. “Atceros, ka bija lietaina vasara un sienu varējām pļaut tikai augusta sākumā. Cerēsim, ka šoreiz tā nebūs, turklāt zāle šovasar ir nesalīdzināmi lielāka nekā pērn. Vāli ir tik lieli, ka vālotājs tos nespēj pat apgriezt,” secina R.Skangale. Protams, ar zāles lopbarību vien augstus izslaukumus iegūt nevar. Rudīte govīm izbaro “Dobeles dzirnavnieka” ražoto kombinēto barību, cik katrai ir vajadzīgs, kā arī sāli un mikrolelementus.
Cer, ka par saimnieku kļūs mazdēls
Sakopta mājas apkārtne. Tajā izveidotas ne tikai garas puķu dobes, bet arī akmeņiem izlikta neliela ūdenskrātuve, tiltiņš un vārti aicina doties uz koši dzeltenu krāsotu māju, kura ir ne vien glīta, bet arī labiekārtota. “Nav jau laika. Ja tā netrūktu, varētu daudz ko vairāk izveidot,” saka Rudīte. Dēls ir koka darbu lietpratējs, tāpēc tas uzreiz jūtams. Tiesa, viņš tāpat kā vedekla strādā Alūksnē, tāpēc nav vienkārši arī viņiem atlicināt laiku lauku saimniecībai. Tā tomēr vairāk ir vecāku ziņā.
“Vīrs ar piena mašīnu savāc pienu. Pulksten 3.30 jau izbrauc, apmēram 11.30 ir mājās. Tad, protams, jāatpūšas. Tas nozīmē, ka visi kūts darbi ir jāveic man,” skaidro saimniece. “Ja zinātu, ka bērni paliks te strādāt, tad būtu perspektīvas izjūta. Diemžēl tas nav paredzams, tāpēc vienīgā cerība man ir uz mazdēlu Rihardu. Viņš nāk uz kūti, turklāt jūtama interese,” secina R.Skangale. Tiesa, viņa pati agrāk teikusi, ka ar lopiem nekad dzīvē nestrādās. Domas mainās, turklāt dzīve rada situācijas, kas reizēm arī piespiež mainīt izvēli.
