Ir atkal augusts. Vasara ir paskrējusi vēja spārniem, aiz loga aizvien biežāk sāk līņāt lietus, bet nērātnelis vējš, ieskrienoties koku galotnēs, sāk plucināt un pāri zemei kaisīt pirmās dzeltēt sākušās lapas.
Ir atkal augusts. Vasara ir paskrējusi vēja spārniem, aiz loga aizvien biežāk sāk līņāt lietus, bet nērātnelis vējš, ieskrienoties koku galotnēs, sāk plucināt un pāri zemei kaisīt pirmās dzeltēt sākušās lapas. Arī rudens vēstnesis pīlādzis ir kļuvis pavisam sarkans, it kā aiz kauna būtu piesarcis. Un gājputnu, kas sāk pulcēties baros, dziesmas ir kļuvušas pavisam skumīgas – šai pusei pavisam drīz taču būs jāsaka atvadas.
Nedaudz skumīgi vai varbūt domīgi šajā laikā kļūst arī bērni, kam jau pēc nepilnas nedēļas būs atkal jādodas uz skolu, jo vasaras brīvdienas ir nemanot paskrējušas. Skolas bērni atzīst, ka laiks skrien ļoti ātri, un patiesībā brīvdienas varētu būt bijušas arī nedaudz garākas. Un lai arī 1.septembrī daudzi saka, ka ļoti priecājas, ka atkal ir sākusies skola, var satikt klasesbiedrus un skolotājus, atkal var nodoties rotaļām un jaunu zināšanu uzkrāšanai, taču vasaras pēdējās dienas ikvienu kaut vai vienu reizi pārņem skumjas. To droši vien var apliecināt katrs no mums.
Lai gan es skolas gaitas esmu beigusi jau pirms vairākiem gadiem, arī man augusta pēdējās dienās jau vairākus gadus uzmācas skumjas, tikai es skumstu pēc vecajiem, labajiem laikiem, kad varēju bezrūpīgi doties uz skolu, ne par ko nedomāt, jo mamma ar tēti bija sagādājuši visu skolai nepieciešamo, un mans galvenais uzdevums bija tikai labi mācīties. Tas man sevišķi lielas grūtības nesagādāja, tādēļ uz skolu tiešām gāju ar patiku. Šopavasar apritēja 10 gadi, kopš esmu beigusi 9.klasi. Savā izlaidumā ar klasesbiedriem norunājām noteikti tikties un šo solījumu šovasar arī turējām. Bijām priecīgi par atkalredzēšanos. Mums bija tik daudz apspriežama, jo kopā pavadīti deviņi gari gadi. Kā viens atzinām, ka labprāt atgrieztu to laiku atpakaļ.
Tagad tiešām skumstu pēc tiem laikiem. Es labprāt atgrieztos atpakaļ skolas laikā un kopā ar visiem bērniem 1.septembrī dotos uz savu skolu, lai atkal ieelpotu vēl līdz galam neizvēdināto krāsas smaržu, kas liecina, cik ļoti vasarā rūpējušies tehniskie darbinieki, darot visu, lai skolēni atkal varētu atgriezties tīrās un izremontētās klasēs. Es priecātos apsveikt skolotājus, gan tos, kas šķita mīļi un labi, gan arī tos stingros un ne tik ļoti mīlētos. Es gribētu atkal sēdēt skolas solā un šķirstīt grāmatas, kas tikko izdotas, un klausīties klases audzinātājas norādījumos, kas šajā gadā jāpaveic. Un tad pēc pirmās skolas dienas es vēl varētu doties papriecāties kopā ar draudzenēm un apspriest jaunos skolasbiedrus un interesantākos vasaras notikumus. Ai, cik ļoti es par to priecātos! Taču laiks ir neatgriezenisks, un man, tuvojoties 1.septebrim, un arī pašā 1.septembrī atliks vien kavēties atmiņās.
