Par Ilzenes muižu nerimstoša interese ir ekskursantiem un tūristiem. Turpretim vietējiem iedzīvotājiem un pašvaldībai tā ir sāpju bērns, kurš neglābjami iet postā.
Par Ilzenes muižu nerimstoša interese ir ekskursantiem un tūristiem. Turpretim vietējiem iedzīvotājiem un pašvaldībai tā ir sāpju bērns, kurš neglābjami iet postā.
“Tur viss ir izdemolēts un izlauzts. Nav, ko skatīties. Tikai ārējā čaula. Miljonus vajag, lai atjaunotu. Kam tādi līdzekļi ir?” ir neapmierināta netālu no muižas dzīvojoša sieviete. Viņa savu vārdu nevēlas atklāt, jo esot kauns no cilvēkiem, kas šurp brauc skatīties pili ar tās parku, kurā esot 17 dažādu šķirņu koki.
Jā, nenoliedzami pils jeb kungu māja, kas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, atstāj graujošu iespaidu. 18.gadsimtā celtā barona fon Kampenhauzena pils ir nolupusi. Netīrām, aizputējušām logu acīm tā raugās apkārtējo pussabrukušo celtņu drupās, radot pilnīgas aizmirstības iespaidu. Tomēr tajā vēl dzīvo ilzenietis Imants Kokarevičs, kuru gan neizdevās sastapt. Viņš centies saglabāt parketu, sienu koka paneļus un kamīnu, tomēr iepriekšējie īpašnieki bijuši nesaudzīgi. Tagad no tiem vairs nav ne miņas.
“Pašvaldība nosūtījusi brīdinājuma vēstuli, jo īpašnieks neliekas ne zinis, ka ēkas iet bojā. Sastādīt protokolu un sodīt iespējams tikai tad, ja kultūrvēsturisku objektu ļaunprātīgi demolē. Par nolaidību sods nav paredzēts,” informē galvenā valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Alūksnes rajonā Silvija Ludviga. Tiesa, ir arī demolēts, bet to darījuši iepriekšējie īpašnieki. Muižas ansamblī ir kungu māja, klēts ar uzbrauktuvi, pumpja namiņš un brūža ēka, tas pieder SIA “Dzelme”, kuras īpašnieks Ilmārs Miglenieks dzīvo Ogrē. Viņš to pircis vai arī ieguvis par parādiem, kas radušies iepriekšējam īpašniekam jaunlaicenietim Vārnam. Ar I.Miglenieku sazināties neizdevās.
Pašvaldība iecerējusi aicināt Ilmāru Miglenieku pierādīt savas īpašuma tiesības tiesā.
Ilzenes pagasta padomes priekšsēdētāja Arita Prižavoite stāsta, ka pašvaldība vēlētos kaut par simbolisku samaksu atdot muižu tādam saimniekam, kurš par to rūpētos un piedāvātu attīstības vīziju. Diemžēl pašvaldības īpašumā ir tikai muižas parks. To talkās pamazām sakopj, lai būtu apmeklētājiem patīkams un pievilcīgs. Problēmas rada ne tikai kompleksa īpašnieka bezdarbība, bet arī tas, ka īpašums nav reģistrēts zemesgrāmatā. Bija laiks, kad tas nebija vajadzīgs, lai to pārdotu un pirktu. Pašreizējam īpašniekam I.Migleniekam, iespējams, nav visu dokumentu, lai Ilzenes muižu reģistrētu zemesgrāmatā. Bet kultūrvēsturisku būvju atjaunošanai ir vajadzīgs izstrādāt projektu, kā arī to saskaņot ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un būvinspekciju.
“Ja īpašnieks savas tiesības var pierādīt, tad gribētu mēģināt piespiest viņu kaut ko darīt. Muiža viņa īpašumā ir jau deviņus gadus. Ja šajā laikā nav nekas darīts, ir jāceļ trauksme. Tiesa, būtu vajadzīgs laba jurista padoms, kā pašvaldībai šajā situācijā rīkoties, lai šo lietu virzītu,” skaidro A.Prižavoite.
I.Miglenieks esot vēlējies sakārtot pili un tad to pārdot, bet līdz šim nekas nav darīts. Pagājušajā vasarā Ilzenes pagasta padome nav ļāvusi viņam algot vietējos amatniekus, lai bez projekta atkal kaut ko lauztu un darītu muižas kungu mājā.
Kad Alūksnē viesojās kultūras ministre Helēna Demakova, Ilzenes pašvaldības vadītāja viņai jautāja, kāpēc nav iespēju kaut ko darīt un jānoskatās, ka arhitektūras piemineklis iet bojā. Toreiz ministre solīja, ka drīzumā likumdošana būs sakārtota tā, lai šādu nolaidību un bezdarbību nepieļautu.
“Es ceru, ka valdības lēmumi būs tādi, ka pašvaldība vai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija varēs kardināli mainīt situāciju. Šobrīd ir nepatīkami taisnoties, ka muiža nav pašvaldības īpašums un ka nevaram ietekmēt īpašnieku,” atzīst A.Prižavoite.
Protams, pašvaldībai nav tādu līdzekļu, lai uzņemtos atjaunot un apsaimniekot Ilzenes muižu. Toties varētu atrast cilvēku, kas to gribētu un varētu darīt. Bija atbraukuši baronu fon Kampenhauzenu mantinieki, bet, ieraudzījuši tādu postažu, atteikušies investēt un sakārtot muižu.
Vecāka gadagājuma cilvēki, kuri dzīvo Ilzenes muižas apkārtnē, vēl atceras, cik skaista un sakopta tā bija senāk.
“Mana mamma Elīze bija muižā istabene, bet tēvs Ēvalds – zirgu puisis. Māte stāstīja, ka pilij bijusi stikla veranda. Baronesei paticis tajā uzkavēties. Parkā bijuši izkopti grantēti celiņi,” klāsta Dzidra Ķikute. Baronese esot bijusi cēla, staigājusi garā baltā kleitā, bet barons licis pērt, ja kalpi neklausīja.
1939.gadā Hitlers aicināja tautiešus atgriezties Vācijā. Tad aizbrauca arī muižas pārvaldnieki, bet baroni bija devušies prom jau agrāk. Muižas zemi sadalīja. Daļu zemes piešķīra muižas kalējam, daļu pārdeva zemniekiem – Vinogradoviem un Bērziņiem.
“Atceros, ka muižas pārvaldniece ar divām meitām nāca pie manas mātes pirkt olas. Kad pēdējo reizi bija, tad teica, ka aizbraucot,” stāsta Anna Pleša. Viņas tēvs Voldemārs Tralmaks cēlis “Avotus”. Pirms māja bijusi gatava, kādu brīdi viņš ar ģimeni dzīvojis muižas pils zālē, kur dzimusi Annas māsa.
A.Plešai ir žēl, ka pils sabrūk. Viņa atceras, kā pie muižas smaržodamas ziedēja maijrozītes, kad meitene gar tām gāja pēc avīzēm. Bet tagad tur ir džungļi. “Skaista bija muiža. Vācu laikā tur bija balles. Protams, 12 gadu vecumā es nebiju nekāda balliniece. Reiz mēs ar citiem pusaudžiem uzkāpām uz bēniņiem. Kas tur bija gleznu!” bijusi pārsteigta A.Pleša.
Pēckara gados muižā ierīkoja kolhoza kantori, ciema padomi, tautas namu, bibliotēku un pasta nodaļu. Tad muiža bija apdzīvota, tāpēc vismaz daļēji tās interjers bija saglabājies. Līdz ar centra veidošanos Jaunzemos pils palika tukša. Tagad par padomju iekārtas un kolhoza sabrukumu liecina vēl trakāki grausti muižas kompleksa apkārtnē. Lai gan tur ir arī jaukas, iekoptas saimniecības. Vairākas sievietes smejas, ka Ilzenes muižā palikušas “vienas atraitnītes”.
Muižas kompleksa atjaunošana radītu ne tikai tūristu un atpūtnieku lielāku interesi par to, bet arī darbavietas vietējiem cilvēkiem.
