Rakstnieci un publicisti Daci Rukšāni nosoda, cildina, dievina, aicina uz dialogu, arī novēršas, bet tādi nu reiz ir cilvēki -katrs ar saviem uzskatiem, pārliecību un izvēli.
Rakstnieci un publicisti Daci Rukšāni nosoda, cildina, dievina, aicina uz dialogu, arī novēršas, bet tādi nu reiz ir cilvēki -katrs ar saviem uzskatiem, pārliecību un izvēli. Dace pie ļaužu ne vienmēr patīkamajām ambīcijām jau pieradusi, ļaujot, lai “suņi rej, bet karavāna iet tālāk”.
Viņa pieder rakstniekiem, par kuriem saka un teiks, ka viņi latviešu literatūrā aizsākuši jaunu pavērsienu. Par šāda – erotiskā – pavērsiena aizsācēju kļuva Daces pirmā 2002.gadā izdotā grāmata “Romāniņš”, kas togad bija arī vairāk pārdotā daiļliteratūras grāmata.
“Par attiecībām un seksu var spriedelēt simtiem dažādos veidos – no tehniskā un fizioloģiskā līdz psiholoģiskajam, filozofiskajam un pat karmiski mistiskajam. Tāpat var aplūkot jebkuru jautājumu no dažādu pieredžu viedokļa. Tas, kas gluži kā ūdens nepieciešams jaunam cilvēkam, kādam, kas pārkāpis trīsdesmit gadu slieksni, šķitīs smieklīgi naivs. Pareizie šausmināsies par izlaidīgiem nepareizajiem, nepareizie ar nicīgu smīnu uzlūkos, viņuprāt, garlaicīgos un pliekanos pareizos. Kaislīgie atturīgos lamās par frigidiem, atturīgie kaislīgos – par seksuālu kompleksu trenktajiem,” uzskata Dace, kura ir uzdrošinājusies rakstīt par tēmām, par kurām citi klusē. Viņa domā, ka būtībā tas ir briesmīgi ienīst kādu cilvēku tikai tāpēc, ka viņš domā un uzskata citādāk.
Līdzinās bērna šļupstiem
Rakstniecei ir gatava recepte tam, kā rīkoties tiem, kam nepatīk tas, ko viņa raksta.
“Ļoti viegli var izvairīties no tēmām, kas kaitina – neejiet uz kino, nelasiet šīs grāmatas! Man arī ir lietas, kas kaitina, bet cenšos ar tām nesaskarties. Pieļauju, ka katram cilvēkam ir posms, kad viņš interesējas par kaut ko vienu, tad – par kaut ko citu,” saka literārā vārda meistare. Viņa bilst, ka apzināti neesot izvēlējusies rakstīt par erotisko tēmu. Iznācis, ka pirmā recenzija par Daces pirmo grāmatu bijusi tā, kas grāmatu nodēvējusi par latviešu seksuālo literatūru, tādējādi izraisot zināmu ažiotāžu.
“Tad nu man uzlika tādu kā zīmodziņu, ka rakstu par seksu. Man pašai nelikās, ka ir tieši tāda tēma, jo daudz kas cits arī tika aprakstīts grāmatā,” prāto rakstniece. Viņa šodien ir izbrīnīta, ka tik daudz ticis runāts par “Romāniņu”, kas salīdzinājumā ar viņas tulkoto lugu “Vagīnas monologi” bijis tikai tāds bērna šļupsts. Dace nenoliedz, ka šobrīd romānu rakstīšana viņai kļuvusi par hobiju.
Rakstnieka personība ir dalīta
“Nav neviena rakstnieka, kas, strādājot pat pie fantastikas romāna, tajā neieliktu savas emocijas, uzskatus, pārliecību. Viss vairāk vai mazāk ir jāizlaiž caur sevi. Īpaši rakstot autobiogrāfisku darbu, ir ārkārtīgi grūti nošķirt, kur beidzas patiesība un sākas izdoma. Manuprāt, rakstnieks ir cilvēks ar dalītu personību, viņš līdzinās šizofrēniķim. Dzīve, par kādu rakstu savās grāmatās, nav mazāk nozīmīga par to dzīvi, ko izdzīvoju, braucot ar automašīnu, gatavojot ēst,” prāto Dace.
Viņa savus darbus pielīdzina atbrīvota veida literatūrai un cer, ka nekad nevajadzēs rakstīt pasūtījuma romānus.
Rakstniece stāsta, ka varbūt kādreiz varētu uzrakstīt romānu par Latvijas mākslinieku dzīvi uz skatuves un tās aizkulisēs.
“Būdama precējusies ar režisoru, daudz uzturējos starp māksliniekiem, paspējot iepazīt šo vidi. Varēju turpināt uzturēties tajā arī pēc šķiršanās, bet izvēlējos labāk stādīt puķes. Lai rakstītu par šo vidi, jāpienāk brīdim, kad esmu tam gatava, jo grāmatas rakstīšanas process ir intīms,” stāsta Dace.
Par sev vistuvāko grāmatu viņa uzskata “Kāpēc tu raudāji?”, lai gan īpaši neesot pieķērusies nevienai no tām. Arī rakstīšanu Dace nekad nav uzskatījusi par peļņas avotu.
“Man patīk, ja varu rakstīt, kad un kā gribu, ja kādam uzrakstītais nepatīk, lai neizdod. Esmu sapratusi, lai uzrakstītu atkal jaunu romānu, nevaru sēdēt mājās, jo tad es strādāju pa naktīm. Pēc pirmās grāmatas uzrakstīšanas pārguruma dēļ gandrīz nokļuvu slimnīcā. Par ko varētu rakstīt, man ir vismaz septiņas idejas, tāpēc uz augšu sūtu lūgšanu, lai man atvēl vismaz mēnesi, kad varu būt kaut kur projām no mājām un rakstīt, rakstīt,” vēlas literāte, kuru interesē ne jau tikai gultas ainas, bet arī pasaules un gēnu teorijas, ekoloģijas jautājumi un tamlīdzīgi.
“Rakstnieks ir problēmu grozs, no kura pa brīdim kaut kas izveļas laukā grāmatas izskatā,” Daces kaut kur lasītā citējums pilnībā atbilst ārēji trauslās sievietes būtībai.
Kamēr rakstu, draudzenes dzīvo
Trešo gadu D.Rukšāne katru nedēļu raksta pārdomu slejas laikraksta “Diena” pielikumam “Sestdiena”.
“Kamēr es rakstu sleju, manas draudzenes dzīvo īsto dzīvi. Reizēm domāju, kāpēc es rakstu par seksu un erotiku, ja viņām ir vismaz 50 reizes lielāka pieredze. Godīgi – pa šo laiku esmu nohaltūrējusi tikai četras slejas. Pārējās tapušas uz reālu faktu pamata, ko man pastāsta kolēģi, paziņas, draugi. Ar viņu starpniecību esmu iepazinusies ar cilvēkiem, kas ģenerē labas idejas. Esmu pārliecinājusies, ka sievietēm ir ļoti būtiski domāt un runāt par attiecībām. Ieklausoties viņās, saprotu, ka dzīvē nav vienas patiesības, jo arī sleju lasītāju viedokļi ir diametrāli pretēji,” stāsta Dace.
Viņa nepieder cilvēkiem, kas mācās no citu kļūdām, bet tās kaut nedaudz pamēģina uz savas ādas. Ja sanāk apdedzināties, rodas sapratne, ka nevajadzējis tā darīt.
“Uzskatu, ka nevienu dzīvē gūtu traumu nevar izlabot vai izdziedināt, bet mūsu spēkos ir šo traumu neizprovocēt. Iedomājieties, ka jūsu rokās ir liela, balta krūze, kurai ir plaisa, ko nevar aiztaisīt. Toties krūzē var neliet pārmaiņus karstu un aukstu ūdeni, kas šo plaisu vērtīs vēl lielāku,” uzskata rakstniece. Viņa domā, ka cilvēkam dzīvē vienmēr ir arī izvēles iespējas: bēdāties vai saglabāt optimismu. Dace uzskata, ka bēdāšanās, patērē pārāk daudz laika, tāpēc viņa bēdas iesaka pastumt malā.
“Kamēr cilvēks dzīvo, iesaku izpriecāties, nevis gausties. Ir stingri sev jāpasaka, ka es ne par ko nebēdājos, jo, manuprāt, viss pastāv cilvēka iztēlē – gan labais, gan ļaunais. Ja esmu sakreņķējusies, tā ir tikai un vienīgi mana problēma. Man nav tiesību ļaut, lai līdz ar mani bēdājas vēl kāds. Uz visu iespējams paraudzīties dažādi. Kāpēc iet kārties, ja dzīve ir tik interesanta!” uzskata rakstniece.
Sieviete ir pelnījusi būt princese
“Manuprāt, sievietēm vispār nevajadzētu likt strādāt. Viņas vajag lutināt kā princeses. Pareizi būtu, ja 20 gadu vecumā sievietes varētu doties pensijā,” smejas Dace, būdama pārliecināta optimiste, kurai nepaliek nepamanītas arī dzīves negācijas. Īpaši tās, kurās sievietes iesaista viņu pašu muļķība, vēlme izdzīvot.
“Diemžēl nauda samaitā sieviešu dzīvi,” uzskata viņa. Dace nenoliedz, ka dzīvē ir ārkārtīgi daudz nejēdzību, kā tikt ar tām galā, nezina arī viņa. “Reizēm tās mani izsit no līdzsvara. Lielveikalos neņemu polietilēna maisiņus, jo man šķiet, ka vismaz tā es ietekmēju pasauli.”
Lai iepazītu pasauli, ko literāte vēlas aprakstīt kārtējā romānā, viņa divus mēnešus strādājusi par bārmeni. Pāris reižu apreibušie bāra apmeklētāji viņu mēģinājuši aiz rokām pārvilkt pāri bāra letei, sakot, ja jau tu raksti par seksu, tad varam to izmēģināt kaut zem bāra letes.
“Uz ielas man neviens klāt neskrien un aiz rokas vārtrūmē nerauj, bet ir bijuši negatīvi noskaņotu cilvēku telefona zvani uz mājām. Atceros, ka man bija uzdots uzrakstīt sleju pa seksu grupā. Pieredzes šajā jautājumā nebija, tāpēc paziņa ieteica aprunāties ar puisi, kurš izstāstīja savu pieredzi. Visu pierakstīju, kad sleja bija uzrakstīta, nosūtīju, lai viņš to izlasa. Stāstītājs man zvanīja un teica, viņam esot vēl kaut kas stāstāms, un norādīja adresi, kur varu viņu sastapt. Aizbraucu uz norādīto ielu un namu, redzēju, ka tā ir viesnīcas adrese. Sapratu, ka iekšā neiešu, zvanīju puisim un bildu, ka te ir viesnīca. Viņš man atvaicāja: “Vai tad mums seksa nebūs?” Arī tā mēdz gadīties,” stāsta D.Rukšāne.
Viņa ievērojusi, ka izdevējiem patīk grāmatas, kas pelna, piemēram, ārzemju bestselleru autoriem esot noteikts, ka romānā jābūt vismaz vienai seksa ainai.
Patīk mainīt priekšstatus
Dace ir arī žurnāla “Lilit” redaktore. “Uzskatu, ka būtībā esmu kautrīga, bet tagad man ir recepte, kā pārvarēt kautrīgumu – jākļūst par žurnālisti. Pirms darba žurnālā nebiju intervējusi nevienu cilvēku, bet tagad esmu iemācījusies ar viņiem runāt. Katra intervija man ir mainījusi iepriekšējo priekšstatu par populāro personu, piemēram, par psiholoģi Ainu Pošu un citiem. Esmu cilvēks, kam nav autoritāšu, bet uzskatu, ka cilvēki savā būtībā ir ļoti unikāli. Katrā ir kaut kas foršs, katrā – vismaz viena blusa,” domā rakstniece.
Dace uzskata, darbs žurnālā ir nodeva par to, ka viņa raksta grāmatas. Katru mēnesi Dace obligāti izlasa vismaz trīs citu autoru grāmatas, jo žurnālā ir rubrika, veltīta jaunākajai literatūrai. Tajā redaktore iesaka tikai tos izdevumus, kas pašai un viņas vietniecei šķituši saistoši.
“Cilvēks var lasīt ļoti nopietnas grāmatas, bet pa brīdim vajag izlasīt arī kādu lubeni vai noskatīties romantisku filmu, jo kaut brīdi tā sievietei liks justies kā aktrisei,” iesaka Dace.
Viņa raksta ne tikai romānus, bet ir tulkojusi lugas, kā arī pirms dažiem gadiem tapis scenārijs filmai “Nozogot laiku”, kas saņēma Dānijas filmu institūta atbalstu.
“Katram cilvēkam ir jādara tas, kas viņam padodas,” saka rakstniece, būdama pārliecināta, ka no viņas problēmu groza noteikti izkritīs atkal jauna grāmata. Viņa vēlas būt harmonijā ar pasauli un sevi, lai gan apzinās, ka harmoniju nevar atrast, jo cilvēks atrodas nemitīgā attīstībā.
“Harmoniju uzskatu par punktu, bet punktu ir grūti sasniegt,” saka D.Rukšāne.
