Kā krietnās mūzikas festivāla “Dziesma manai paaudzei” fināla “Grand Prix” ieguvēja Līva Zariņa šoruden izmantoja dāvanu – ceļojumu uz Taizemi.
Kā krietnās mūzikas festivāla “Dziesma manai paaudzei” fināla “Grand Prix” ieguvēja Līva Zariņa šoruden izmantoja dāvanu – ceļojumu uz Taizemi. Turp viņa devās kopā ar mammu. Pēc atgriešanās no tālās zemes abas viennozīmīgi atzīst, ka tas bija brīnišķīgs brauciens.
“Mums ar Līvu šis 10 dienu brauciens bija kā likteņa dāvana, jo divatā neesam ceļojušas. Tā laikā uzzinājām šo to jaunu viena par otru, jo tik tuvu kopā neesam bijušas kopš laika, kad Līva bija maza,” saka mamma Elita, un tam piekrīt arī Līva. Viņas neslēpj, ka Taizemē redzēja daudz pārsteidzoša, jo bieži no emocionālā saviļņojuma gribējās raudāt. Elita ir pārliecināta, ka cilvēkiem ir jābrauc ceļojumā uz tādu valsti kā Taizeme, lai redzētu tās savdabību un senatnes elpu.
Trīs stundas viņas lidoja līdz Turcijai, desmit stundas pavadīja lidojumā uz Taizemi. Bangkokā viņu lidmašīna nolaidās jaunajā lidostā, kur katru otro minūti izlido un ielido kāda lidmašīna. Alūksnietes apskatīja arī Pataiju, tropiskos dārzus, vēroja čūsku, ziloņu un krokodilu šovu, bija Lielā karaļa pilī, pirmo reizi vēroja transvestītu šovu, baudīja brīnumgardus augļus un vēl, un vēl!
Nogaršo Taizemes “aizliegto” augli
“Gaiss Taizemē visu laiku ir kā pirtī, turklāt ļoti piesārņots. Uzreiz pamanījām, ka cilvēki ielās staigā ar sejas maskām. Pirmajā vakarā apmeklējām klasisko deju vakaru – tas bija krāšņi, ar mitoloģiskām maskām. Taizemieši ļoti daudz komunicē ar roku kustībām, izrādot emocijas, un plaukstas viņiem ir īpaši elastīgas. Tā bija pirmā reize, kad ēdām Taizemē. Mums atnesa sešus dažādus trauciņus, un gide ieteica jaukt visu kopā. Neiztrūkstoši bija rīsi, bet Taizemes specifiskās garšvielas man nebija pieņemamas. Pirms katras ēdienreizes mums bija jāizdzer karote līdzpaņemtā balzama, lai izvairītos no problēmām ar ēdienu,” stāsta Līva.
Viņa atklāj, ka uz Taizemi brauca ar domu noteikti pagaršot kokosriekstu piena zupu ar garnelēm. To viņai bija izdevība izdarīt pēdējā ceļojuma dienā. “Tur bija pievienota ļoti specifiska garšviela, ko mēs saucam par ausu puķi, tādēļ man ne īpaši šī zupa garšoja. Ļoti daudz ēdu dažādi pagatavotus krabjus,” atklāj Līva. Ar interesi vērojusi taizemiešu izpratni par eiropiešu virtuvi, jo bija iespēja baudīt arī viņu gatavotos eiropeiskos ēdienus.
“Viņi laikam domā, ka mēs ēdam tikai cīsiņus, frī kartupeļus un picas,” secina Līva.
Elita piebilst, ka pēc pirmās reizes cilvēki par daudzām lietām izdara maldīgus secinājumus. “Līva bija pasūtījusi kokosriekstu sulu. Kad to pagaršoju – teicu, ka tas nav dzerams. Viņai garšojot. Bet turpmākajās ceļojuma dienās arī man tā iegaršojās – tik savdabīga, atsvaidzinoša,” viņa saka.
Alūksnietes atzīst, ka Taizeme noteikti ir augļu paradīze, bet augļu karalis – mangustīns. Tur viņas baudīja augļus, ko agrāk nebija redzējušas, bet tie, kas nopērkami arī Latvijā, garšojot pavisam citādāk. “Ja Latvijā nopērkam ananasu, mums nenāk ne prātā, ka trešā daļa no tā būtu jānogriež kā neēdama. Bet Taizemē veiklām roku kustībām nogriež biezas ananasa malas un dod nobaudīt atlikušo daļu, kas ir brīnumgarda un sulīga. Un mango – tie tur bija īpaši garšīgi! Mans mīļākais auglis bija pamelo. Tas līdzinās greipfrūtam, bet ir salds un sulīgs. Nogaršojām arī Taizemes “aizliegto” augli – duriānu, jo specifiskās smaržas dēļ to ir aizliegts ievest lidostā un viesnīcās. Tas garšoja pēc zemenēm un ķiplokiem. Kad to apēd, pēc laika mutē parādās nepatīkama smaka,” stāsta Līva.
Taizemieši ādu baltina, latvieši – tonē
Taizemiešu vizītkarte ir nemākslots smaids, jo visi sastaptie cilvēki bija ļoti smaidīgi.
“Brauciena laikā mēs secinājām: jo vairāk mantas cilvēkam pieder, jo nelaimīgāks viņš ir un jo vairāk viņam vajag laimei. Taizemieši nav lieli bagātnieki, bet viņi ir smaidīgi cilvēki un laimīgi par darbu, ko dara. Tādēļ brauciena laikā mēs izvērtējām sevī dzīves vērtības, jo mēs dzīvojam citādākā pasaulē nekā taizemieši. Manuprāt, latviešiem šķiet: jo vairāk naudas, jo laimīgāks, bet tā nav. Protams, mēs vairs nevarētu dzīvot tik pieticīgi kā viņi, jo mums jau daudz kas ir bijis, daudz esam piedzīvojuši un izjutuši,” vērtē Līva.
Viņa novērojusi, ka Taizemes iedzīvotāji ir simpātiski cilvēki. Bet viņi jau no agras jaunības – kopš 15 gadiem – sāk strādāt algotu darbu.
“Ja eiropiešiem grumbas sejā parādās pamazām un visu mūžu saglabājas savs skaistums, tad taizemiešiem skaistums saglabājoties līdz 50 gadu vecumam, bet pēc tam viņi strauji noveco. Taizemiešiem ir raksturīga taukaina āda, tādēļ grumbu sejā ir maz – tā mums stāstīja gide. Latviešiem ļoti patīk sauļoties un gūt iedegumu, bet Taizemē uzskata: jo tumšāka ir cilvēka ādas krāsa, jo no zemākas sociālās kārtas viņš nāk, strādā grūtu darbu tiešos saules staros. Tādēļ Taizemē ir nopērkami speciāli līdzekļi ādas baltināšanai. Mums ir pretēji – nopērkami tonālie krēmi,” saka Līva.
Skata Bangkoku
no 98.stāva
Daudz patīkamu atmiņu alūksnietēm ir par Taizemes galvaspilsētu Bangkoku, kas tulkojumā no taizemiešu valodas nozīmē eņģeļu pilsēta. Tur līdzās debesskrāpjiem un greznām viesnīcām atrodami arī grausti un nabadzība. Bangkokā alūksnietes apmeklēja Lielā karaļa pili, kur viss bija zeltā, un pilsētas augstāko celtni – Bayke Sky torni (283 metri), kurā atrodas arī viesnīca.
“Vairāk nekā 90 procenti taizemiešu ir budisti, tādēļ pie katras mājas – lepnākas vai vienkāršākas – ir neliels skaists templītis. Tur taizemieši atstāj dažādus ziedojumus. Interesanti, ka starp tiem bija arī limonāde “Fanta”. Mums Taizemē bija iespēja apskatīt smaragda Budu, ko taizemieši ļoti godā, un arī zelta Budu. Kad taizemieši iet pielūgt Budu, viņi tam pie kājām noliek lotosa ziedu, aizdedz trīs dažādus vīrakus un lūdzas. Tempļos Taizemē mitinās tikai mūki, tādēļ turp cilvēki neiet lūgt. Viņi lūdz arī, piemēram, braucot automašīnā. Bet Bayke Sky tornī mēs bijām 98.stāvā. Uzbraucot augšā, tornis rotēja ap savu asi, tādēļ tūristam ir iespēja vērot pilsētu no dažādiem skatpunktiem. Izjūtas bija ļoti iespaidīgas – visa Bangkoka kā uz delnas! Bet “nieka” trīs stāvus zemāk mums bija vakariņas,” klāsta Līva.
Vietējie cilvēki ļoti augstu godā karali. Visur uz ielām ir gan valsts karogs, gan karaļa karogs, daudzviet ir karaļa un viņa ģimenes foto. “Taizemes karogā ir trīs krāsas – brīvībai, reliģijai un karalim. Taizemes karalis ir pasaulē visilgāk valdījušais karalis, jo viņš valda jau kopš 18 gadu vecuma. Ieejot Lielā karaļa pilī, bija jābūt noteikta garuma biksēm, nedrīkstēja būt atkailināti pleci un kurpes, kurām atkailināti papēži. Dažiem ekskursantiem bikses bija par īsu, tādēļ viņiem bija jāuzvelk speciāls apģērbs,” saka Līva.
Pirmo reizi vēro transvestītu šovu
Daļu ceļojuma dienu alūksnietes pavadīja Pataijas pilsētā, kas ir transvestītu paradīze. Viņām bija iespēja apmeklēt Alkazāra šovu – lielāko un krāšņāko transvestītu šovu Āzijā. “To vērojot, gide mums ieteica nedomāt par to, ka viņi ir puiši, bet to bija grūti izdarīt. Daudzus varēja atpazīt pēc lieliem vaigu kauliem. Katram bija krāšņas dekorācijas, kājās augstpapēžu kurpes ar dažāda augstuma papēžiem, lai pēc auguma visi būtu vienādi. Šova dalībniekiem bija ļoti tievas kājas, kas atgādināja leļļu Bārbiju kājas – tās ir tievas, bet īsti nelokās. Viņi skatītāju uzmanību piesaistīja ar masu, prasmi pārformēties uz skatuves. Gide stāstīja, ka puiši Taizemē stāvot garās rindās uz operācijām, lai arī fiziski kļūtu par transvestītiem, jo viņi esot pārliecināti, ka piedzimuši nepareizajā dzimumā,” uzsver Līva.
Pēc Alkazāra šova skaistākās “meitenes” iznāca uz skatuves un interesenti varēja nofotografēties ar viņām. “Arī mani mamma pierunāja to izdarīt. Vajadzēja saņemties, lai nostātos “viņām” blakus. Kad “viņas”, šīs ārēji trauslās būtnes, mani apskāva ap pleciem un rupjā balsī sacīja: “Madam, madam…” – man tādi šermuļi pārskrēja pār kauliem! Tas bija briesmīgi. Pieļauju, ka eksotikas pēc viņi ar nolūku nerunāja smalkās balsīs,” saka Līva.
Alūksnietes atzīst, ka Taizeme ir ne tikai augļu un dažādu smaržu paradīze, bet arī nesimpātisku, gados vecu ārzemju vīriešu paradīze, kas tur brauc pie jaunajām, skaistajām Taizemes meitenēm. Jo vecāks un nesimpātiskāks vīrietis – jo vairāk un skaistākas meitenes ap viņu.
“Taizemiešu meitenes sapņojot, ka apprecēsies ar bagātu ārzemnieku un pametīs savu valsti. Kamēr pēcpusdienā vēl ir gaišs, meitenes sēž bāros, uzklāj kosmētiku un gaida vakaru. No piecām meitenēm divas noteikti ir transvestīti. Novērojām, ka dažreiz transvestīti bija pat skaistāki nekā meitenes, bet viņus uzreiz varēja pazīt viņu tievo gurnu dēļ,” saka Līva.
Izbauda ziloņa
kāju masāžu
Pataijā alūksnietes apmeklēja arī Noong Nooch tropiskos dārzus. Pēc to apmeklējuma viņas sajūsmu nespēj noslēpt vēl joprojām. “Šie dārzi ir ļoti lieli, rūpīgi iekopti, ar lielu augu daudzveidību. Dārzi bija perfekti iekopti, bet – ekskursijas laikā mēs neredzējām nevienu strādnieku, kas to darītu. Pieļauju, ka tādējādi ekskursantiem rada priekšstatu, ka tur viss aug savā vaļā. Manuprāt, strādnieki dārzus sakopj agri no rīta vai citā laikā, kad nav ekskursiju. Varējām pārvietoties arī pa gaisa celiņiem, no kuriem pavērās burvīgs kopskats uz dārziem, kur pa vidu bija arī tempļi,” stāsta Līva.
Ļoti eksotisks bija krokodilu, čūsku un ziloņu šova apmeklējums.
“No čūsku šova es izskrēju ārā jau desmitajā minūtē, jo šova vadītājs mums virs galvas virpināja indīgu čūsku. Tas bija šausmīgi! Viena čūska gandrīz nokļuva līdz skatītājiem – vadītājs to saķēra tikai aiz paša astes galiņa!” atceras Līva.
Krokodilu šovā Līva izturēja nedaudz ilgāk, jo izskrēja no tā piecpadsmitajā minūtē, kad šova vadītājs ieskrējās un slīdēja krokodilam mutē. “Piedalījāmies atrakcijā “Pabaro krokodilu”, kur ar speciāliem ķekšiem ar gaļu barojām krokodilus. Bija iespēja nobaudīt krokodila gaļu – ar tomātu mērci bija pat garšīgi. Pēc tam devāmies uz ziloņu šovu. Izmantojām iespēju ziloņa mugurā doties pastaigā pa džungļiem, bet pa speciāli izbruģētiem celiņiem.
“Piedalījos arī ziloņu šovā. Man lika iedraudzēties ar savu ziloni, bet pēc tam lika nogulties uz vēdera. Pienāca zilonis, pacēla virs manis kāju, pamasēja ar to muguru un ar snuķi uzsita pa dibenu. Tā bija savdabīga masāža. Pēc tam bijām orhideju fermā, vērojām, kā iegūst kokosriekstu eļļu, pienu, skaidiņas,” stāsta Līva.
Veikalos jāiet
kailām kājām
Taizemē alūksnietes apmeklēja gan peldošo tirgu, gan nakts tirgu, jo arī naktis Taizemē ir rosīgas. “Gide mūs jau iepriekš brīdināja, ka Taizemē tirgo daudz firmas preču, kas ir kvalitatīvi atdarinājumi. Ieejot atsevišķos veikalos, ārpusē bija jāatstāj apavi un jāiet kailām kājām. Tirgotāji ir ļoti aktīvi un pat rauj pie savām precēm, ļoti interesants ir tirgošanās process. Bet – Taizemē ir ieteicams sākt tirgoties tikai tad, ja pirksi preci, jo ir ļoti aizvainojoši nokaulēt cenu un beigās tāpat nenopirkt. Es nopirku savdabīgu taizemiešu kleitu. Tās sākotnējā cena bija 1200 bātu, bet mēs nokaulējām divas šādas kleitas par 500 batiem (1 ASV dolārs ir aptuveni 40 bāti),” stāsta Līva.
Elita atzīst, ka starp interesantākajiem bija brauciens pa peldošo tirgu, kur tūrists brauc pa kanālu laivā un tirgoņi ar speciālu ķeksi pievelk preces aplūkošanai. “Braucot vari vērot namu arhitektūru. Jāatzīst, ka kanāla malā jau cēla arī trīs eiropeiskus namiņus, jo arī tur tuvojas lielā civilizācija. Bet Taizemes eksotika ir tante ar vienu zobu, kas brauc laivā ar augļiem un cepurēm – mēs braucām vērot šo eksotiku,” uzsver E.Zariņa.
Viņa secina, ka Taizeme viennozīmīgi ir dažādu smaku un smaržu paradīze, kas nav raksturīgi katrai valstij. “Taizemē ir ļoti populāras masāžas – tur masējas visi un visur, pat veikalos aiz stikla sienām. Taizeme ir slavena arī ar savām masāžu skolām, šīs zemes cilvēki apzinās masāžu ārstnieciskumu. Taizemes īpatnība ir arī tā, ka uz katra stūra cep un vāra, piedāvā kaut ko nobaudīt. Īpatnēji, ka uz ielām gandrīz neredz mazus bērnus. Es jebkuram iesaku aizbraukt uz Taizemi, kamēr civilizācija to vēl nav skārusi, jo tur ir ko redzēt. Un arī cenas ir pieņemamas un demokrātiskas,” vērtē E.Zariņa.
Vislielāko paldies par jauko un neaizmirstamo piedzīvojumu Taizemē Līva saka visiem, kas par viņu balsoja festivālā “Dziesma manai paaudzei”. “Jūs visi man ļāvāt piedzīvot šo brīnumaino braucienu – paldies!” saka Līva.
