Alsviķu nometnē “3×3” šodien vēl būs kopā visi 468 dalībnieki, bet rīt jau izklīdīs pa 12 pasaules valstīm, lai gaidītu nākamo vasaru un jaunu tikšanos.
Alsviķu nometnē “3×3” šodien vēl būs kopā visi 468 dalībnieki, bet rīt jau izklīdīs pa 12 pasaules valstīm, lai gaidītu nākamo vasaru un jaunu tikšanos.
“Malienas kultūrvēsture, valoda un arī vide ir ļoti savdabīga. Nometnē vairāk uzzinām par šo vietu. Turklāt tiekamies ne tikai ar iepriekšējo nometņu nodarbību vadītājiem un dalībniekiem, bet arī ar daudziem jauniem. Katrai nometnei ir sava dinamika un mijiedarbība,” uzsver “3×3” māmuļa Līga Ruperte.
Viņai ļoti patīk šīs nometnes devīze “Viena saule, tas pats mēness, visiem viena tēvu valodiņ””. Tā ne tikai norāda, ka tiekas latvieši no Latvijas, Lietuvas, Krievijas, ASV, Kanādas, Somijas, Īrijas, Liebritānijas, Meksikas, Vācijas, Austrālijas un Beļģijas, bet liek atcerēties, ka savulaik Alsviķu profesionālajā skolā mācījās meitenes , kas bija pārkāpušas likumu, bet tagad tā ir mācību iestāde cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. “Arī viņi ir sabiedrības locekļi, ar kuriem mums ir kopēja valoda. Mēs turpināsim šo tēmu, uzaicinot nākamajā nometnē piedalīties šīs skolas audzēkņus,” skaidro L.Ruperte.
Māra Tupese secina, ka jaunie nometnes dalībnieki ir pārsteigti par to, cik daudz iespēju viņiem piedāvā. Turklāt ir īpaši sirsnīgas savstarpējās attiecības. “Kas kaut reizi bijuši nometnē, tie jūt vajadzību pilnveidoties. Viņi ir gatavi sākt kaut ko jaunu,” akcentē M.Tupese. Par to pārliecinājāmies arī mēs, kad ceturtdien vairākas stundas vērojām rīta ievirzes nometnē. Taču tikpat aktīva dzīve kūsā ne tikai visu dienu, bet arī vakarā un naktī, kad dzied un dejo līdz rīta gaismai. “Kas to nav izjutis, tas nezina un neizprot pašu svarīgāko – nometnes atmosfēru, kopības izjūtu, kas te valda,” norāda nometnes vadītāja Dzintra Zvejniece.
Dzintra Zvejniece uzsver, ka Alsviķos daudzu aktivitāšu vadītāji ir vietējie cilvēki, kas stāsta, rāda un māca to, kas ir zināms un apgūts Alūksnes rajonā.
“168 rajona iedzīvotāji, kas iesaistījušies nometnē, ir lieli ieguvēji, jo būs ieguvuši ne tikai jaunas zināšanas un prasmes, bet arī uzkrājuši enerģiju visam gadam,” secina Dzintra. “Man ir laba komanda, tāpēc viss notiek raiti, bez aizķeršanās un starpgadījumiem. Turklāt brīvi un nepiespiesti. Katrs var darīt to, ko uzskata par labāku un interesantāku,” atzīst viņa.
Tiesa, izvēlēties ir ļoti grūti. Liekas, ka gandrīz katrā telpā top skaistas un noderīgas lietas, kas katram paliks no šīs nometnes. Vairums nodarbību ir visiem vecumiem, bet ir arī atsevišķas aktivitātes bērniem no 7 līdz 13 gadiem un jauniešiem. Saprotu, ka nav vērts pat mēģināt izstāstīt visu, kas notiek nometnē. Tomēr vismaz par dažām aktivitātēm ļausim runāt to dalībniekiem. “Jūtos mazliet savādi, jo man nekas nesanāca. Bet mākslinieks Gunārs Ozoliņš pieliek savu otu un brīnos, ak, Dievs, cik skaisti!” par savu kuplā vītola zīmējumu pārsteigta ir jaunalūksniete Inga Mellīte. Pērn Inga beigusi studijas, tāpēc arī pēc nometnes varētu atrast brīvu laiku gleznošanai. Viņa paņēmusi trīs dienas bezalgas atvaļinājumu, lai varētu būt nometnē.
Alūksnietis Modris Strauts beidzis pinēju kursus pirms 15 gadiem. Kopš tā laika pīšana ir viņa vaļasprieks. “Man nav pieredzes kā pīšanu mācīt citiem, bet secinu, ka tas man ļoti patīk. Turklāt mācekļi ir talantīgi,” saka Modris. Starp tiem ir Ieva Ozola – Barete no Beļģijas. “Dzīve mani ir aiznesusi uz Briseli. Pirms diviem gadiem ar bērniem biju nometnē Madonā, bet tagad te ir arī vīrs, tātad – visa ģimene. Pirmajās dienās apmeklēju kultūras vēstures nodarbības. Tās bija ļoti interesantas, bet tad nolēmu pamēģināt arī kaut ko praktisku. Pīšana ar meldriem ir patīkama sievietes rokām, jo tie ir zīdžaini mīksti,” stāsta Ieva. Vakaros viņa ar mazāko dēlu mācās velt sakārstu vilnu un gatavot ziedus, rotaslietas. Savukārt vīrs ar vecāko dēlu iecienījuši latvisko virtuvi. “Tā viltīgi esmu viņus tur pierakstījusi. Turklāt dēlam patīk gatavot. Ja sievietei katru dienu ir jārūpējas par maltīti, tad entuziasms pāriet. Domāju, ka vīriešiem ir jāprot parūpēties vismaz par savām pusdienām,” spriež Ieva.
Ādas apstrādes darbnīcā cītīgi strādā Antra Rusāne no Aizkraukles rajona. “Pirmajā brīdī domāju – ārprāts. Bet tad secināju, ka te visi ir tādi,” atzīst Antra. Ādas apstrādes meistars Inārs Deksnis zina, ka sabojāt ādu ir vienkāršāk nekā kaut ko no tās pagatavot. “Tiesa, muļķiem pirmajā reizē veicas. Ar mani bija tieši tā – pirmais darbs iznāca ļoti labs. Toties pēc tam daudz ādas sabojāju,” atklāj I.Deksnis.
Nometnes izdevuma “Saulesrats” redakcijā top kārtējais loks jeb dienas numurs. Alūksniete Dace Plaude secina, ka pieredzējušākas kolēģes pagūst arī citas aktivitātes. Balvēnietei Daigai Kļanskai atliek brīvi brīži, lai tamborētu savdabīgu cepuri, kas sedz pudeles korķi. “Mēģinu uztamborēt cepuri lietai, ko nevar nodot, bet var censties pārdot. Esmu arī iesākusi šūt spilvenu ar nometnes logo, bet, protams, avīze ir pirmajā vietā,” atzīst Daiga. Līdz vakariņām kārtējam sešu lappušu numuram ir jābūt gatavam. Nometnes televīzijas pārraides notiek no rītiem. Būs tapusi arī animācijas filma, ko vērtēs šovakar.
“Liela piekrišana ir pļavas mācībai, ko vada ventspilniece Līga Reitere. Esam izpētījuši visas zāles, kas aug Alsviķu pļavās. Es sevišķi priecājos par raudeni, kuru bērnībā atradu tikai vienā pļavā,” saka Daiga. Par augu pētnieku vērienu liecina skolas gaitenī izliktie augi ar attēliem un nosaukumiem, lai tos iepazītu arī citi.
Rotu kalšanas darbnīcā strādā daudz sieviešu, lai pašas sev pagatavotu gredzenu vai citu skaistu lietiņu. Alsviķiete Anita Šteinerte skaidro, rotājumu zīmes sudraba gredzenā tiek iesistas ar dorni, bet to vēl ir jāslīpē. “Ja tāds meistars kā rīdzinieks Jānis Mednis ierāda, tad darbs neliekas grūts. Turklāt gatavoju vienkāršas lietas,” saka Anita. Viņa izvēlējusies arī zīda apgleznošanas nodarbības, bet Latviskās Dievapziņas lekcijās vēlas izzināt šo mācību. “Par Dievapziņu neko nezinu, tāpēc ir vērts noskaidrot. Vadītājai Marutai no Austrālijas esam četri klausītāji, turklāt visi alūksnieši,” secina A.Šteinerete.
Aizritējusi spraiga, bagāta un viesu pilna nedēļa. Tajā pirmo reizi visi varēja izmantot Nīkšanas rokasgrāmatu, kuras 92 lappusēs apkopotas 300 nometnes dalībnieku iecienītākās dziesmas. Sagatavota arī grāmata ar latviskās virtuves ēdienu receptēm. “Nīkšana – tā ir ļoti laba lieta. Tā ir nometnes dvēsele. Ja kāds var sešas naktis nonīkt un kustēties vēl ievirzēs, tas var arī dzīvē kalnus gāzt,” atzīst Andris Tomašūns, kurš nākamvasar vadīs “3×3” nometni Zaļeniekos.
