Tā ir vieglāk – aizliegt ideoloģiskajiem pretiniekiem pulcēties, valdībai nepatīkamu viedokļu paudējus aizsūtīt piketēt pie velna vecmāmiņas aiz trejdeviņām jūrām.
Tā ir vieglāk – aizliegt ideoloģiskajiem pretiniekiem pulcēties, valdībai nepatīkamu viedokļu paudējus aizsūtīt piketēt pie velna vecmāmiņas aiz trejdeviņām jūrām.
Latvijas Republikas Satversmes 103.pantā rakstīts: “Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.” Tas pieder pie fundamentālām demokrātiskām cilvēka tiesībām – brīvi paust savu attieksmi. Arī tādu, kas valsts varai nav īpaši glaimojoša. No totalitārisma valsts nākušiem politiķiem šķita – kā var ļaut brīvi izteikt to, kas varai un priekšniekiem šķitīs ķecerīgs. Tāpēc jo aši tapa likums par sapulcēm, gājieniem un piketiem. Lai sarīkotu kādu tajā minēto pasākumu, bija nepieciešams ne tikai informēt par saviem nodomiem, bet arī saņemt varas “jāvārdu”. Bet vara kā jau vara. Patiks iesniedzējs – iedos, liksies ķeceris – var atrast simts un vienu iemeslu, kāpēc nedrīkst piketēt. No otras puses, saprotams, kāpēc tādas normas iestrādātas likumā. Tā saucamie prokrieviskie spēki bijuši gana aktīvi protestētāji. Nedodot atļauju vai nosakot iespējamās protestēšanas vietas, bija iespējams ierobežot arī klaji pretvalstiskus protestus.
Šādu normu Latvijas Satversmes tiesā nolēma apstrīdēt 8. Saeimas kreisās opozīcijas partijas. Šonedēļ tiesa pateica savu verdiktu – jā, lūgt un pēc tam saņemt vai nesaņemt atļauju rīkot piketu, gājienu vai mītiņu ir pretrunā ar valsts pamatlikumu Satversmi. Turklāt arī ar vairākiem Latvijā ratificētiem starptautiskiem dokumentiem – Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Galvenais, ko Satversmes tiesa uzskata par demokrātiskai sabiedrībai nepieņemamu, ir likumā ietvertā prasība saņemt pašvaldības atļauju sapulču, gājienu un piketu rīkošanai.
Tā ņēmusi vērā ne tikai valsts Konstitūcijas burtu, bet arī garu – nodrošināt iedzīvotājiem iespēju dzīvot demokrātiskā valstī. Satversmes 103. pants paredz, ka valsts aizsargā miermīlīgus iedzīvotāju izpausmes veidus, un tas nodrošina to veikšanas brīvību. Likumdevējam par pienākumu uzlikts vien pieņemt normas, kas noteiktu, kā un kas tiks informēts par vēlmi sarīkot mītiņu, piketu vai gājienu. Satversme neparedz, ka mums vēl būtu jāsaņem atļauja. Vienlaikus tiesa spriedumā norādījusi, ka valsts institūcijām vai pašvaldībai nav liegts iejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā. Tikai tam jābūt likumdošanā stingri noteiktam – kādos gadījumos var aizliegt iepriekš pieteikto pasākumu vai to pārtraukt. Jāpiebilst, ka tieši šī Satversmes tiesas piebilde izraisa bažas par likuma tālāko likteni. Jāņem vērā līdzšinējā Latvijas likumdevēju nelāgā prakse. Parasti dominējis minētais aizlieguma princips.
Par neatbilstošu Satversmei atzīta arī ierobežojošā norma sapulces, piketus un gājienus nerīkot tuvāk par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru kabineta, kā arī pašvaldību domju ēkām. Tiesa uzskata, ka “demokrātiskā sabiedrībā ir īpaši svarīgi, lai valsts un pašvaldību iestādes netiktu izolētas no sabiedrības, lai to amatpersonām būtu iespēja uzzināt un manīt iedzīvotāju attieksmi, īpaši tad, ja tā ir kritiska”. Atliek vien sagaidīt, kādas normas tiks iestrādātas atbilstošos likumos. Tas jāizdara līdz nākamā gada jūlijam.
