Jau atkal ir izskanējis kārtējais skandāls par iespējamo telefonsarunu noklausīšanos. Šoreiz noklausītas žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un viņas informācijas avotu telefonsarunas.
Jau atkal ir izskanējis kārtējais skandāls par iespējamo telefonsarunu noklausīšanos. Šoreiz noklausītas žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un viņas informācijas avotu telefonsarunas.
Kad izdzirdu šādus atklājumus, man kļūst neomulīgi, jo tikpat labi arī manas un jebkura cita cilvēka sarunas var tikt un varbūt arī tiek noklausītas. Oficiāli mobilās telefonsarunas noklausīties var tikai Satversmes aizsardzības birojs, ja tam ir Augstākās tiesas atļauja, taču ir zināms, ka ir vēl vismaz divas ietekmīgas nevalstiskas struktūras, kam ir jaudīgas noklausīšanās ierīces. Likumā ir noteikts, ka par nelikumīgu personas sarunu noklausīšanos draud cietumsods līdz trim gadiem, taču mēs varbūt tā arī nekad mūžā neuzzināsim, ka kāds noklausās, ko runājam pa telefonu, un nekad nevarēsim nevienu apsūdzēt šajās nelikumīgajās darbībās. Mēs varam būt tikai nedaudz piesardzīgāki un pa telefonu neizpaust ļoti personisku informāciju. Protams, var jau cerēt, ka mēs, parastie cilvēki, esam pārāk nenozīmīgi, lai tiktu noklausīti, un tiek noklausītas tikai lielu valstsvīru sarunas, taču nepatīkami ir tik un tā, jo drošības sajūtas vairs nav ne mirkli. Turklāt atkal rodas jautājums – vai tiešām likumi ir domāti, lai tos pārkāptu? Vai varbūt tie attiecas tikai uz parastajiem cilvēkiem, un svarīgām personām tos ir ļauts pārkāpt? Un kur paliek robeža starp privātumu un publiskumu? Var jau būt, ka tas tiek darīts tikai un vienīgi cēla mērķa labā – varbūt kādam šķiet, ka tas ļaus novērst kādu noziegumu vai pretlikumīgas darbības, taču man tas šķiet rupjš cilvēktiesību pārkāpums.
Nesen kādā laikrakstā lasīju arī par to, cik striktas pārbaudes ir jāiziet ārzemju lidostās pirms lidojuma – cilvēks tiekot aptaustīts no galvas līdz kājām, piemēram, sievietes nevar pat rokassomiņā ņemt līdzi nagu vīlīti, nevarot lidmašīnā ņemt arī dzērienus un jelkādus šķidrumus, jo nekad nevar būt drošs, ka šis šķidrums nav šķidrais spridzeklis. Un tas viss tiek darīts tikai tādēļ, lai novērstu teroristu uzbrukumus. Man jāatzīst, ka visas šīs pārbaudes ir pat aizskarošas, bet tiek domāts par arvien jaunām un jaunām ierīcēm, kas pārbaudītu cilvēku un viņam piederīgās mantas. Iespējams, pat ar laiku tiks izgudrotas tādas ierīces, kurās būs redzamas ne tikai it visas metāliskās ierīces, kas ir kaut kur zem apģērba, bet pat saredzēt un novērtēt ķermeņa aprises.
Mūsdienu zinātnes un tehnoloģiju brīnumi, protams, ir ļoti noderīgi, taču tie arvien biežāk iejaucas cilvēka personīgajā dzīvē. Ar visām šīm ierīcēm tā kļūst arvien neaizsargātāka.
