Pie mums iekšlietās tagad nav nekā aktuālāka par pērkamās erotikas jautājumu. Pilnīgi piekrītu! Erotika mums katram pienākas par brīvu. Protams, ir sabiedrībā tādi īpatņi, kam ar dabūšanu ir problēmas.
Pie mums iekšlietās tagad nav nekā aktuālāka par pērkamās erotikas jautājumu. Pilnīgi piekrītu! Erotika mums katram pienākas par brīvu. Protams, ir sabiedrībā tādi īpatņi, kam ar dabūšanu ir problēmas. Tāpēc mūsu valstī vajadzētu padomāt par šāda veida humāno palīdzību. Šitā tēma nesen ir pārrunāta Baltijas valstu iekšlietu ministru satikšanās laikā. Zviedrijā, piemēram, erotisko pakalpojumu pircējs ir kriminālnoziedznieks. Lietuvā nu jau arī. Somijā par to vēl domā. Bet Igaunijā likvidējuši erotiskās masāžas salonus.
Es saprotu tā, ka pat indīgās krutkas problēma ir mazsvarīga, salīdzinot ar pērkamas erotiskās masāžas morālo kaitīgumu. Daudz ētiskāk būtu šādu masāžu saņemt kā balvu vai kā žēlsirdības dāvanu. Vajadzētu, lai pie mums šo lietu kontrolē un finansē pašvaldības. Vārdu sakot konkursa kārtībā varētu aicināt pieteikties sociālās aprūpes darbā brīvprātīgās un brīvprātīgos masēšanai vai masāžai (pēc erotikas izsalkušās personas vajadzībām). Erotiski neapmierinātās personas varētu vērsties ar iesniegumiem pašvaldībā, kas savukārt piestiprinātu katram masieri. Šis darbinieks par minimālo algu varētu sniegt erotikas trūkumcietējam (vai cietējai), piemēram, sešas erotiskās masāžas gadā. Uzskatu – pilnīgi gana!
