Svētdien Alūksnē, pie Mātes tēla, pulcējās tie Alūksnes rajona cilvēki, kas sirdī vēlējās pieminēt komunistiskā genocīda upurus, aizdegt svecītes un nolikt ziedus viņu piemiņai.
Svētdien Alūksnē, pie Mātes tēla, pulcējās tie Alūksnes rajona cilvēki, kas sirdī vēlējās pieminēt komunistiskā genocīda upurus, aizdegt svecītes un nolikt ziedus viņu piemiņai.
Svētdien piemiņas brīža dalībniekus sagaidīja skaists un saulains pavasara rīts. Alūksnes tautas nama pasākumu organizatore Līga Stalaža uzsvēra, ka vēl joprojām kā ogle nebeidz gruzdēt sirdīs sāpe par mīļajiem, kas neatgriezās Dzimtenē.
Alūksnes rajona politiski represēto kluba “Sarma” valdes priekšsēdētāja Dzidra Mazika, uzrunājot piemiņas brīža dalībniekus, atzina, ka uz šādu piemiņas brīdi nevar atnākt tikai “ķeksīša pēc”, bet tādēļ, ka sirds mudinājusi to darīt.
“Man šodien rokās ir sniegpulkstenītes, bet toreiz 25.martā vēl bija sniegs un sals, sniegpulkstenītes vēl nebija uzziedējušas. Tādēļ šīs dienas saulainajā rītā man gribējās atnest kaut daļu to sniegpulkstenīšu, kas togad palika neuzplaukuši. Turēsimies gan vecie, gan jaunie, jo mums ir kopēja sāpe. Mēs nevaram aizmirst neko, jo tā ir mūsu tautas vēsture. Tādēļ es vēlu visiem veselību, izturību, garaspēku un būt visiem vienotiem. Beigsim reiz kašķēties, beigsim meklēt cits citā kādu nebūšanu, bet uzsvērsim to, kas mūs vieno,” sacīja Dz.Mazika.
Uzrunas teica arī Alūksnes pilsētas domes un rajona padomes vadība. V.Litaunieks latviešu izvešanu uz Sibīriju salīdzināja ar paipalu nokaušanu. “Kad kādu paipalu paņemot no būra nokaušanai, pārējos būros iestājoties ilgs klusums. Vai tāds klusums nebija visā Latvijā, kad mūsu mīļās Latvijas durvis atvēra un no mūsu vidus izņēma, aizveda ļoti daudz cilvēku? Atnākot 25.martam, šis klusums iestājas vēlreiz. Lai mūžam šis klusums būtu mūsu pēcnācējos un nekad netiktu aizmirsti tie, kuri tika izrauti no mūsu vidus,” sacīja V.Litaunieks.
Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skolas komandieris kapteinis Agris Ozoliņš atzina, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji neizprot, kādēļ šādos piemiņas pasākumos piedaloties karavīri, jo tā taču neesot armijas piemiņas diena. “Bet atbilde tam ir ļoti vienkārša – armija un karavīri ir daļa tautas. Tas, ka 1949.gadā nebija Latvijas armijas karavīru, kas aizstāvētu savu tautu un neļautu notikt tiem baigajiem notikumiem, nedrīkst atkārtoties. Tādēļ arī karavīri piemin šo dienu. Viss, kas pašlaik notiek armijā, notiek tikai tādēļ, lai izsūtīšana vairāk neatkārtotos,” sacīja A.Ozoliņš.
Pēc piemiņas brīža pie Mātes tēla sekoja brauciens uz Alūksnes Lielajiem kapiem, kur bija piemiņas brīdis pie pieminekļa “Alūksnes novada ļaudīm, kas nepārnāca”. Bet pulksten 12.00 Alūksnes tautas namā bija koncerts “Pa putnu ceļu ejot”. Piemiņas pasākumi notika arī citās Alūksnes rajona pašvaldībās.
