Jo ilgāks laiks mūs šķir no Trešās atmodas un barikāžu laika, jo mazāk manām cilvēkus, kuri ir gatavi izdarīt izvēli valsts un kopējās idejas, nevis sava personiskā labuma dēļ. Dainis Īvāns, kas aizrāva simtiem tūkstošus, kļūstot par Tautas frontes līderi, un 1991.gada janvārī aicināja uz barikādēm, tagad kopj zemi savu senču saimniecībā. Viņam nekad nav bijusi vēlēšanās kaut ko panākt ar politikas palīdzību. Taču Dainis saprata, ka ir jārīkojas, lai nepieļautu Daugavpils HES būvi uz likteņupes Daugavas, lai aizstāvētu latviešu valodu un izcīnītu valsts neatkarību. Viņš pravietiski paredzēja, ka neatkarību atgūs salīdzinoši viegli un ātri, bet grūtākais būs pēc tam. Valsts neatkarības gadi šo prognozi apstiprina. Arvien vairāk jūtam, kā smacē padomiskais, kas mūsos ir saglabājies un nostiprinās. Kā absurda teātris ir partiju spēlītes un politiķu meli, starp kuriem grūti atrast patiesības graudus. Savējo atbalstīšanas dominanti uzskatāmi apliecina kadru atbrīvošana un izvēle pašvaldību iestādēs. Lai gan tiek rīkoti konkursi, pietrūkst atklāta skaidrojuma, kāpēc uzvarējis tieši tas un nevis kāds cits pretendents.
Kad valdības premjera krēslā sēdās Laimdota Straujuma, viņa deklarēja, ka tiks samazināts ierēdņu skaits un palielinātas algas. Tagad ierēdniecības reforma šķiet ir aizmirsta. Toties atkal vēlas apvienot mazos novadus. Milzīgi finanšu resursi tika ieguldīti reģionālo slimnīcu modernizācijā, taču daudzas iekārtas netiek izmantotas, arī skolu renovācijā, kas pēc tam tika slēgtas. Nav valstiska redzējuma, kas sekmētu attīstību. Rodas iespaids, ka katras nākamās Saeimas deputāti ir mazāk zinoši un lemt spējīgi. Ar tādiem ir viegli manipulēt.
Izaugusi jauna paaudze, kuru gaidījām ar cerībām, ka tās rīcībā nebūs padomju tradīciju un politiskās kultūras ietekmes. Taču arī jaunie cilvēki ir auguši vidē, kurā savējo sistēma dod privilēģijas. Latvijā atšķirībā no Igaunijas pietrūka politiskās gribas depolitizēt ierēdniecību, tāpēc jaunie un spējīgie nemaz nevēlas cīnīties ar sistēmu, bet pielāgojas tai. Viņu mērķis ir nevis valsts, bet katra personiskā labklājība. Tas ir bīstami valsts pastāvēšanai ilgtermiņā, secina politoloģe Vita Matīsa. Katrai paaudzei no jauna ir jāapliecina, ka tā grib būt brīva. Noteicošā izvēle jeb frontes līnija ir mūsu prātos, tāpēc izglītība un kultūra var būt svarīgāka par bruņojumu aizsardzībai. ◆
