Vispirms bija laba augsne,
Pēc tam – dīgtspējīga zāle,
Tad gaismas un valguma trauksmē
Lai negrauž to lops un kāds mīlē.
Tad nenoēnotu vidi
Un labus valdošos vējus,
Un kāda meitene Marta
Ozolus apbrīnot skrēja.
Ozoli auga un auga,
Bet galdnieks tos nelika lietā,
Tos dzirdīja aprīļa lietus
Šai ievērojamā vietā.
Tie zin, ko mēs nezināsim –
Nāks gadsimtu nogurums.
Ak, garu tev, Alūksne, mūžu,
Ernsts Gliks tajā ir ar mums.
