Būt vai nebūt? Lūk, tāds ir jautājums… Mani mīļie, esam nonākuši hamletiskas izvēles priekšā.
Būt vai nebūt? Lūk, tāds ir jautājums… Mani mīļie, esam nonākuši hamletiskas izvēles priekšā. Kā jūs domājat, vai mums vajag savu gāzes vada atzaru, kā sacīt jāsaka, teju taisnā ceļā no lielās kaimiņvalsts? Skaidrs, ka vilinājums ir liels. Kāpēc nepaņemt, ja “Latvijas gāze” piedāvā uzbūvēt vadu par Eiropas naudu?
Dikti jau moderni mēs tad kļūtu – ēst gatavojam uz gāzes, sildāmies ar gāzi, benzīna vietā autiņiem izvēlamies gāzi. Efektīvi. Ka tikai par daudz nesagāzējam. Kas par to maksās?
Bet tad es atkal padomāju, kam līdzīgi kļuvuši mūsu meži. Tuksnešiem! Un kas par to maksās? Drīz jau savos mežos pietrūks pagaļu, ko lauku mājās krāsnis kurināt. Ko tad darīs? Gribot negribot būs jāgāzē uz vella paraušanu.
Tagadiņ tauta diskutē, vajag vai nevajag Latvijā jaunu gāzes elektrostaciju. Daudzi baidās, ka tā pamazām zaudēsim neatkarību. Bet pagaidām mēs tā kā tā no kāda esam atkarīgi. Es domāju tā. No visiem ļaunumiem ir jāizvēlas mazākais. Bet te atkal ir svarīgs skatpunkts. Vai domājam tikai par šodienu un rītdienu. Vai tikai par vakardienu un drusciņ par šodienu. Vai arī domājam par šodienu un parītdienu.
Lai vai kā, uztrauc neprognozējamība. Gluži kā ģimenē, kur vīram ar sievu visu laiku norit aukstais karš. Sieva saka: “Gribu – taisu vakariņas, negribu – netaisu.” Un vīrs ar bērniem staigā badaini. Tā i ar to gāzi. Gribēs – dos, negribēs – nedos. Kāds tad mums būs rezerves variants? Atkal iesim uz mežu pēc pagalēm, žagariem, kritalām? Cik tad ilgi mums kokzāģētavas vēl ražos tās skaidas? Un cik ta ilgi šie zāģēs zaru, uz kura mēs paši sēžam? Paliks mūsu mīļā zemīte bez savām zaļajām plaušām, i mēs iznīksim, orkāni mūs aprīs. Nē, mīļie, es tomēr esmu par novada gazifikāciju.
