Ja esat bijis Gaujienā, bet nav gadījies redzēt brīnišķo skatu uz Gauju no Baznīckalna, tad nav gūti paši spilgtākie iespaidi. Varbūt tieši tur stāvēja Ojārs Vācietis, kad secināja – Dievs bija iemīlējies, radīdams šo upi.
Ja esat bijis Gaujienā, bet nav gadījies redzēt brīnišķo skatu uz Gauju no Baznīckalna, tad nav gūti paši spilgtākie iespaidi. Varbūt tieši tur stāvēja Ojārs Vācietis, kad secināja – Dievs bija iemīlējies, radīdams šo upi. Tomēr tā nav vienīgā vieta pagastā, kur gribas atgriezties, kad baltas reibina ievas, kad vasaras tveicē smaržo pļavas un kad zeltaini sārtas lapas krīt plati plūstošajā ūdens straumē.
Staigājot pa pilsdrupām, var ieklausīties apsūnojušo akmeņu stāstos par senatni, kad te bija Atzele. Vācu bruņinieku sadzīti, vietējie iedzīvotāji augstajā upes krastā uzcēla nocietinātu mūra pili Livonijas ordenim, bet Ziemeļu kara laikā krievu armija to nopostīja. Saglabājies Gaujienas muižas ansamblis, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Klasicisma stilā celtā pils ar vairāk nekā 15 ēkām un parku, Zvārtavas pils un Jāzepa Vītola memoriālais muzejs “Anniņas” veido bagātu kultūrvēsturisko mantojumu, kāda nav nevienā citā Alūksnes rajona pagastā.
Gaujienā prot ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu. Pagājušajā vasarā pabeigta muižas kompleksa ūdensvada un kanalizācijas rekonstrukcija. Turklāt gūta pieredze Eiropas Savienības fonda līdzekļu apguvē. Tas nav vienīgais veiksmes stāsts par to, kas pēdējos gados darīts, lai veicinātu attīstību un uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus. Trīs gadus pašvaldība atzīta par sakoptāko rajona konkursā un saņēmusi balvas novada konkursā “Sakoptākais Latvijas pagasts”. Gaujiena bijusi “Lauku ceļu saimnieks”, “Bērniem un ģimenei draudzīgākais pagasts” un saņēmusi nomināciju “Kultūrvides veidošana pašvaldībā”. Šie fakti pasaka daudz par pagasta padomes priekšsēdētāja Viestura Dandena, attīstības un teritoriālās plānošanas speciālistes Ineses Eglītes, kā arī par pašvaldības un to iestāžu darbinieku veikumu.
Dzīvo skaistā un sakoptā vidē
Kad 1983.gadā uz Gaujienu atnākusi Veronika Jurča, viņa nav varējusi slēpt sajūsmu par šo Dieva stūrīti zemes virsū. “Tiesa, tobrīd šis jaukais stūrītis bija diezgan nolaists. Trūka sakoptības. Ābeļdārzā ābeles izgāztas, žogs neturas… Nolēmu, ka kaut kas ir jādara. Gaujienas sabiedrību ļoti viegli varēja iesaistīt vides sakopšanā. Man šis laiks palicis atmiņā ar lielu talku organizēšanu,” stāsta bijusī pagasta jeb ciema padomes priekšsēdētāja V.Jurča. Tagad viņa ir Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas darbiniece.
Bijusī Gaujienas pagasta padomes priekšsēdētāja Mētra Kalniņa atzīst, ka īsts uzplaukums sākās 1988.-1989.gadā, kad par ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju kļuva Silvija Morīte. Viņa enerģiski rūpējās par pagasta sakopšanu. Pirms komponista Jāzepa Vītola 125. dzimšanas dienas tika asfaltēts ceļš no Rīgas – Veclaicenes šosejas līdz Gaujienai. “Toreiz Imants Kokars nostājās stāvajā nogāzē aiz vidusskolas un sauca: “Ho – ho – ho! Te labi skan, te jābūt estrādei,” atceras M.Kalniņa. 1989.gadā viņu ievēlēja par Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju. Viņa gāja pie rajona kultūras nodaļas vadītāja un ierosināja jaunuzceltajā estrādē rīkot koru sadziedāšanos. Edgars Račevskis kļuva par Jāzepa Vītola Mūzikas dienu krusttēvu. “Tieši ar Mūzikas dienām Gaujiena uzplauka un kļuva populāra. Tās deva gandarījumu, jo mirdzēja cilvēku acis koncertā. Pēc tam ballē, staigājot no ugunskura pie ugunskura, vairs kājas nevarēju pavilkt. Bet visi bija tik sirsnīgi, ka varēja smelties enerģiju visam gadam līdz nākamajiem svētkiem,” secina M.Kalniņa.
Viņa bija pašvaldības vadītāja no 1994. līdz 2001.gadam. Šajos gados ir saņēmusi dažādus apbalvojumus, bet par augstāko atzinību M.Kalniņa uzskata “Provinces krēslu”. Latvijas televīzijas raidījuma “Province” balvu viņa ieguva 2000.gada decembrī. “Teicu paldies gaujieniešiem par pagasta sakoptību, jo viena nevarētu neko paveikt. Strādājām visi kopā,” uzsver M.Kalniņa. Viņa akcentē, ka Gaujienas pašvaldība bija starp pirmajām, kas izstrādāja attīstības programmu. To sagatavot palīdzēja bijušie gaujienieši, kuri kļuvuši par rīdziniekiem. “Vai tagad tai ir nozīme, nezinu teikt, bet toreiz tā prasīja lielu enerģiju,” saka M.Kalniņa.
Gaujas krastā pacelsies baznīca
Līdz 1997.gadam M.Kalniņa bija arī Gaujienas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece. Jau astoņdesmito gadu otrajā pusē bija sāktas sarunas par Otrajā pasaules karā uzspridzinātās baznīcas celtniecību, tika izstrādāts projekts un ielikti pamati. “Tur bija bērziem apaudzis uzkalniņš, kur tika svinēti Jāņi. Iespējams, ka jaunāka gadagājuma cilvēki nemaz nezināja, ka tur ir bijusi baznīca,” pieļauj V.Jurča. Viņa stāsta, ka doma par baznīcas un kultūras centra celtniecību radusies toreizējai kolhoza vadībai. Arhitektam Modrim Ģelzim tika pasūtīts projekts.
“Notika projekta sabiedriskā apspriešana, kas tolaik nebija ierasta. Biju starp tiem, kas atzina, ka nevajadzētu apvienot baznīcu ar kultūras centru. Vairums gaujieniešu atbalstīja domu, ka vajadzīga ir tikai baznīca, bet kultūras nams ir labs jau esošais,” atceras V.Jurča. Deviņdesmito gadu sākumā tika aicināti tikties salidojumā ārzemēs dzīvojošie gaujienieši. Tika vākti ziedojumi, kurus izlietoja baznīcas drupu novākšanai un jaunu pamatu ielikšanai. Pēc tam celtniecība apstājās, un tikai tagad turpināsies baznīcas būvdarbi uz vecajiem pamatiem. Tās celtniecību uzņēmusies SIA “Stella Building”, kas ir bijušo gaujieniešu firma. Tās strādnieki īstenos arhitekta Modra Ģelža pirms 20 gadiem izstrādāto projektu. Projekta patrons un goda prezidents Andrejs Gaidis Zeibots cer, ka līdz 1.jūlijam savāks 170 000 latu.
Saimnieko saskaņā ar dabu
Ziemeļgaujas ielejas neparastā dabai nepieciešama aizsardzība, tāpēc tās teritorijā vajadzīga netradicionāla saimniekošana. Salīdzinoši neskartā daba nodrošina apdraudētajām dzīvnieku un putnu sugām nepieciešamos dzīves apstākļus. Resnie, trupējušo koku dobumi dod mājvietu urālpūcēm un apodziņiem. Gaujmalā aug daudzi reti aizsargājami augi.
Zemnieku saimniecības “Lejasrudzīši” saimnieks Andris Jegorovs audzē savvaļas gaļas šķirnes lopus. Tie ganās Gaujas ielejas pļavās un palīdz saglabāt tai raksturīgo ainavu un vidi. A.Jegorovs ir iesaistījies Latvijas Dabas fonda projektā, tāpēc varēja saņemt finansējumu aploku ierīkošanai, nojumes celšanai, tomēr arī pašam ir jāiegulda ievērojami līdzekļi.
Nu jau trešo gadu A. Jegorovs gana savvaļas govis ar elektrisko ganu norobežotos aplokos upes ielejā. Tur uzcelta prāva nojume, kur lopi var patverties no saules karstuma. Ziemā tie brīvi var ganīties aplokā pie fermas vai arī uzturēties tajā. “Ir izveidots 74 bioloģisko saimniecību kooperatīvs. Esam jau tik tālu, ka varam tirgot lielveikalā savu lopu gaļu. Ir transports, bioloģiskā lopu kautuve Zaubē,” stāsta A.Jegorovs. Viņš atzīst, ka gaļas pašizmaksa ir augsta. Turklāt situāciju sarežģī nosacījumu maiņa hektārmaksājumu saņemšanai par zālāju daudzveidības uzturēšanu. Tomēr A.Jegorovs ir optimists. Viņš pats izdomājis un ierīkojis ūdensvadu lopu dzirdināšanai, turpina palielināt aploku platības, jo lopu ganāmpulks palielinās.
Ar neatlaidību var sasniegt daudz
Gaujienā ir ne tikai zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar piena un gaļas lopkopību. Aleksandrs Gurovs savā saimniecībā “Jaunzemi” audzē gaļas lopus. Viņš izmēģinājis laimi, strādājot ārzemēs, un sapratis – vislabākā vieta pasaulē ir te – Gaujienā. Andra Rubīna saimniecības “Bebri” labības un rapša sējumi plešas triju pagastu teritorijā. Dārzciemā atrodas SIA “Lienama Alūksne” ogu glabāšanas un pārstrādes cehs, kā arī tiek veidoti aveņu un krūmmelleņu stādījumu lauki. Šoziem aveņu un krūmmelleņu stādījumi ir nosaluši, bet lielogu dzērvenes sola bagātu ražu. Enerģiskās Gundegas Sauškinas saimniekošanas prasmi apbrīno ne tikai Alūksnes rajonā, bet arī kolēģi Dzērveņu audzētāju asociācijā. Dārzciema saldētavā tiek glabāta astoņu dzērveņu audzētāju kooperatīva dalībnieku raža, jo citur tādas nav. “Dzērvenes ir smaga kultūra, tāpēc tiem, kam nav pacietības, labāk nesākt. Arī man vienubrīd nolaidās rokas, bet iedzimta spītība lika turpināt,” saka G.Sauškina.
Daudz kas ir mainījies, kopš likvidēja kolhozu. Gaujienā gan vēl ir kooperatīvs, bet tas galvenokārt sniedz pakalpojumus, nevis ražo lauksaimniecisko produkciju. Tagad Agnese Pilmane ir pensionāre. Saņem minimālo pensiju un saimnieko savā piemājas saimniecībā, lai pietiktu iztikai. Ir gotiņas, no kuru piena gatavo garšīgu sieru. Viņa ar rūgtumu atceras darbu kolhozā, kur bija gan agronome, gan brigadiere, gan iecirkņa priekšniece, gan dispečere. “Darīju visu, ko vajadzēja. Tagad vairs no tā darba nekas nav redzams, tāpēc ir sāpīgi. Nav vērts gausties, bet ir aizgājis nebūtībā viss, ko sastrādājām,” secina sieviete.
Gaujienas kolhozs bija viduvēja saimniecība, bet pēdējos pastāvēšanas gados kolhoznieki varēja dzīvot diezgan labi “Varējām saražot pietiekami daudz lopbarības. Tika būvētas fermas. Liekas, ka darbi ritēja tīri labi,” vērtē A.Pilmane. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa vairs nav strādājusi sabiedrisku darbu. Diezgan jau esot noskrējusies kolhozā. Enerģija atdota arī pašdarbībā un sportā.
Viņai un visiem gaujieniešiem būs iespēja rudenī tikties četrdesmitgades jubilejas sarīkojumā, atcerēties, salīdzināt darbu, dzīvi pirms un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Fotogrāfiju retrospekcija rosinās atmiņas un viedokļu apmaiņu.
***
Gaujienas četras desmitgades
– 1967. – 1977. – kolhoza gadi Daudzus darbus veica ar rokām: stādīja un lasīja kartupeļus, vāca sienu, ravēja. Raksturīgas bija talkas. Lauku darbos izmantoja arī zirgus. Lauksaimniecības tehnikas bija maz. Pamazām laukos parādījās arī jauni traktori, smagās automašīnas, kombaini.
– 1977. – 1987. – celtniecības bums. Tika būvētas jaunas lopu fermas: “Jaunzemi”, “Jaunrogas” un citas. Uzcēla kolhoza kantora ēku Baznīckalnā, kurā tagad ir mūzikas un mākslas skola, veikalu un ēdnīcu centrā, kā arī veikalu Zvārtavā. Sākās aktīva privātmāju un daudzdzīvokļu māju celtniecība. 1988.gadā svinīgi atklāja jaunu estrādi “Egļukalnā”.
– 1987. – 1997. – kultūras uzplaukums. Laiku, kad kultūras nama direktore bija Mētra Kalniņa, var uzskatīt par kultūras dzīves uzplaukuma sākumu. Tad bija 11 pašdarbības kolektīvi. Par atbalstu kultūras darbā un tērpiem pašdarbniekiem rūpējās kolhoza “Gaujiena” valde un priekšsēdētājs Ivars Lācis. Kopš 1993.gada kultūras nama vadītāja ir Laima Poševa. Viņa rūpējas, lai kultūras dzīve ietu līdzi laikam un apmierinātu dažādas intereses.
– 1997. – 2007. – kultūras mantojuma saglabāšana. Baronu Vulfu dzimtas celtais muižas ansamblis ar pili un parku ir būtiska Gaujienas sastāvdaļa. Šobrīd muižas ēkās atrodas pašvaldības kultūras iestādes, bet pilī jau vairāk nekā 80 gadus ir vidusskola. Lai saglabātu ēkas, tiek rakstīti projekti dažādiem fondiem. Saņemts finansējums jumta nomaiņai, arku renovācijai un citām vajadzībām.
