Tieši pirms nedēļas Apē norisinājās ikgadējās sacensības „Vaidavas kauss”, kurā pēc ilgāka pārtraukuma uz starta devās arī pašmāju motosportists Raivis Levans.
Tieši pirms nedēļas Apē norisinājās ikgadējās sacensības “Vaidavas kauss”, kurā pēc ilgāka pārtraukuma uz starta devās arī pašmāju motosportists Raivis Levans.
Aizraušanos ar motosportu šis jaunietis turpina jau trešajā paaudzē, turklāt šajās sacensībās iesaistās ne tikai kā dalībnieks, bet kā arī organizators.
Ko puisim pašam nozīmē “Vaidavas kausa” sacensības?
Tās nepārprotami atšķiras no citām sacensībām, taču, ar ko tieši, nevaru pateikt. Varbūt ar to, ka tās notiek “mājas” trasē un ir pašu organizētas. Šogad es varbūt tajā organizatoriskajā pusē iesaistījos mazāk, jo centos vairāk trenēties – ir grūti startēt, ja iepriekš sanāk pamatīgi strādāt. Pagājušajā gadā man šīs sacensībās nācās izlaist traumas dēļ, bet šogad tikai nesen esmu atsācis treniņus. Iespējams, ka tas varbūt ir mazliet par ātru, bet kaut kad tāpat būtu jāatsāk gan treniņi, gan piedalīšanās sacensībās.
Kā sākās tava motosportista karjera?
Patiesībā vairs neatceros. Kad biju mazs, devos līdzi uz sacensībām, kurās piedalījās mans tēvs Gundars un viņa brālis Mairis. Kā viņi paši stāsta, pievēršanās šim sporta veidam notikusi vectēva ietekmē, kurš ir “Vaidavas kausa” sacensību aizsācējs. Tagad to turpina viņi paši, bet es tajā visā līdz šim esmu iesaistījies pavisam nedaudz. Jā, protams, ka, pateicoties viņiem, arī es tiku visā tajā “ievilkts”. Pagājušajā gadā es sacensībās piedalīties nevarēju, tāpēc skatījos visu no malas. Nepatīk vairs skatīties sacensības no malas – gribas piedalīties pašam.
Cik ilgi Tu jau nodarbojies ar šo sporta veidu?
Tie varētu būt kādi 14 vai 15 gadi. Savas pirmās sacensībās neatceros, taču kaut kādi mazie kausiņi ir saglabājušies. Saglabāti arī dažādi avīžu raksti un citas lietas. Vienreiz mēģināju tos kausus pat saskaitīt. Sanāca kaut kādi 20 vai 30, kas patiesībā nav sevišķi daudz. Katrs no viņiem jau ir vērtīgs, jo tieši tāpēc es piedalos sacensībās, lai cīnītos par pirmo trijnieku. Kad atgriezies no sacensībām ar kādu kausu, pašam ir prieks un gandarījums par paveikto. Sevišķi nozīmīgs man ir kauss, ko izcīnīju pirms trīs gadiem, kļūstot par Latvijas vicečempionu. Šo sasniegumu gan pavisam ātri aizmirsa, taču tas man ir bijis tāds priecīgākais notikums, jo cīņa patiešām bija smaga. Nozīmīga ir arī Igaunijas čempionāta posmā izcīnītā uzvara, jo tā bija pirmā reize, kad ieguvu pirmo vietu. Pēdējā laikā gan nav gājis sevišķi veiksmīgi. It kā konkurēt, lai iekļūtu pirmajā trijniekā es varu, taču pagājušajā gadā traumu dēļ nācās izlaist sešus mēnešus, šogad – divus, tā ka tad jau redzēs kā būs.
Vai panākumi ir vienīgais iemesls, kāpēc tev patīk piedalīties sacensībās?
Kas tad cits var piesaistīt uzmanību, ja ne iespēja gūt panākumus. Tas jau ir tas stimuls, kāpēc vispār gribas piedalīties sacensībās, kāpēc trenējies, domā par labāku tehniku un vispār dari visu iespējamo, lai tikai varētu nostartēt pēc iespējas labāk. Tagad motosports ir mana galvenā prioritāte, jo citam nekam vairs neatliek laika. Neesmu arī vairs tik jauns, lai sāktu nodarboties ar kaut ko citu, tāpēc jāturpina tas, kas ir iesākts. Sākumā gan vēl piedalījos BMX sacensībās, kur diezgan labi gāja un man izdevās gūt panākumus, taču tad viss nosvērās par labu motosportam. Kad sacensību grafiks nav tik saspringts, tad kaut ko daru kopā ar saviem draugiem. Es labprāt braucu ar velosipēdu, jo tas noder kā treniņš, gatavojoties motosporta sacensībām. Dažreiz sanāk arī piedalīties kādās velosipēdistu sacensībās, taču tas viss ir tikai priekš motosporta un nopietnāk ar to nodarboties nevēlos. Vairāk brīvā laika ir arī brīžos, kad atkopjos pēc gūtajām traumām. Arī šajā laikā cenšos saglabāt savu fizisko formu, taču cenšos visu dienā plānoto izdarīt līdz vakaram, lai tā dienas izskaņa būtu tāda nedaudz brīvāka un atliktu laiks citām lietām. Savukārt, kad sezona ir pilna ar dažādām sacensībām un sanāk gandrīz vai katru sestdienu un svētdienu kaut kur doties, tad gan ir tā, kā ir.
Cik saspringts patiesībā ir aktīva motosportista dienas režīms?
Tagad es cenšos trenēties paša spēkiem. No rītiem skrienu, pa dienu kaut ko strādāju un vakarā braucu pa trasi. Protams, neizpaliek arī fiziskie treniņi, taču parasti es dodos trenēties uz Igauniju pie Avo Leoka, kas ir igauņu slavenākais motosportists. Mēs tur sapulcējamies tāda neliela grupiņa un kopīgi trenējamies. Pie šī motosportista es cenšos braukt trīs četras reizes nedēļā, lai divas trīs stundas varētu kopā trenēties. Manuprāt, viņš ir tāds labs paraugs, jo tik daudz, cik var izdarīt viņš, man liekas nevar neviens. Viņš ne tikai trenē, bet arī rāda, ko darīt un kā darīt, tāpēc arī man patīk ar viņu sastrādāties un sadarboties. Varbūt viņš lielāku ieguldījumu dod ne tik daudz priekš braukšanas, cik spēka un izturības iegūšanai. Ir bijuši gadījumi, kad aizbraucu uz treniņu un pēc tam esmu tik noguris, ka pat nezinu, kā tikšu atpakaļ līdz mājām. Man patīk, ka starp visiem treniņu dalībniekiem ir tāda forša atmosfēra, kas visiem treniņiem liek paiet tādā pozitīvā gaisotnē.
Vai, vērojot jauniešus Apē, tev neliekas, ka aug īpaša motosportistu paaudze, kas varbūt ietekmējusies no šeit notiekošā “Vaidavas kausa”?
Ir jau mums te daži jaunie talanti, kā, piemēram, Matīss Leimanis vai Samanta Josta, kas gan nav apeniete, bet ir motokluba “Ape” dalībniece. Bez viņiem ir vēl citi jaunieši, kurus tas interesē, taču nedomāju, ka tas ir tikai “Vaidavas kausa” iespaidā. Šad un tad, kad notiek treniņi Apes trasē, sapulcējas bērni un jaunieši, kas skatās un kuriem tas viss ļoti patīk. Lai sāktu nodarboties ar motosportu, atliek nopirkt mocīti un tad jau viss notiks – vismaz gadu vajadzētu pabraukāt un tad jau varēs sākt domāt par piedalīšanos kādās sacensībās. Protams, jārēķinās, ka šis sporta veids saistās ar traumām un zināmiem finansiāliem līdzekļiem, turklāt, kā ikvienam sportistam, tajā ir nepieciešama pašdisciplīna. Manuprāt, tajā brīdī, kad sāc gūt panākumus un tev viss izdodas, tas visu atsver.
