Dedzu skalu, dedzu sveci, Tumša mana istabiņa, Ienāk mana māmuliņa, Tūlīt gaiša istabiņa.
Dedzu skalu, dedzu sveci,
Tumša mana istabiņa,
Ienāk mana māmuliņa,
Tūlīt gaiša istabiņa.
Tā skanēja latviešu tautas dziesma, ko katrā ģimenē māmiņa skandēja saviem mīļajiem bērniem, gan pie sirds ar mīlestību glabājot, gan ikdienā kopīgo darba tikumu mācot, gan sadzīvē godam dzīvojot. Šis dzīves stāsts ir par diviem jauniem cilvēkiem, kuri satikās tūkstoš astoņi simti deviņdesmitajos gados. Viņu mīlestība bija patiesa un veidoja jaunu ģimeni. Viņi iegādāja zemi, cēla ēkas, veidoja saimniecību. Viņi saprata, ka zemīte ir svēta, tā dāvā visu, vajag tikai lielu mīlestību un raženu darbu. Tādas tajos laikos bija daudzas Latvijas lauku zemnieku ģimenes. Paaugās bērni un agri sāka palīdzēt saimniecībā. Tajos laikos laukos bija kuplas ģimenes, tādēļ katram atradās darbs, kas deva prieku, ka var vecākiem palīdzēt. Māmiņa mācēja daudz dziesmu, kuras skanēja kopā ar bērniem, gan darbiņu darot, gan svētku brīžos. Tēva darba lauks – zemes darbi. Māmiņa veica māja soli, kopā ar meitām kopa lopus, strādāja skaistus rokdarbus, aužot, šujot, adot, jo meitām pūra tiesa vajadzīga. Pēc 15 gadiem ģimene bija sakuplojusi un tajā auga 12 jaunās atvasītes, nu jau lieliski palīgi visos darbos, bet pēc gadiem pievienojās brālītis un māsiņa, un bērnu pulciņā bija 14. Tēva darbā iegūtās zināšanas un prasmes, ko viņš ielika katra bērna sirsniņā, veidoja skaistu, saskanīgu, darbīgu ģimeni, saglabājot katra bērna dvēselītē cilvēcīgo. Vecāki mācīja saprast dabas varenumu, tās dzīvības spēku, tādēļ ap mājām stādīja ozolus, liepas, kļavas, ap māju bija izveidots skaists puķu dārziņš, kurā ziedēja puķes no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Dārzā ziedēja ābeles un citi augļu koki un krūmi. Krietns darbs un dabas izpratne deva gandarījumu un prieku. Bērni auga fiziski un garīgi veseli, tomēr toreiz neārstējama slimības agrā bērnībā pārtrauca brālīša un māsiņas sirdspukstus. Tuvojās 1921.gada pavasaris. Pēkšņi vistumšākie mākoņi kā zibens šautra izdzēsa ģimenes galvas dzīvību. Klusums… Dziļa sāpe un neaprakstāms mīlestības spēks vienoja 13 skumjās noliektās galvas. Vecākie bērni mierināja māniņu, teikdami, ka viņi ir jauni, stipri un daudz laba mācījušies, jo Dieviņš palīdzēs. Visjaunākais dēliņš, mīļodams māmiņu, teica, ka mīlēs un klausīs viņu vienmēr. Ģimenes dziedājumā klusi skanēja tēvam veltītā garīgā dziesma “Tuvāk pie Dieva kļūt”. Bērnu stiprināta, māte saprata, ka nav viena, ka bērnu dvēseles ir garīgi bagātas un dzīvē nepazudīs. Viņa paaicināja fotogrāfu, lai iemūžinātu kopējā fotouzņēmumā visus kopā. Šo foto māmiņa dāvā katram savam mīļajam kā apliecinājumu, ka ģimenes mīlestības spēks ir varens.
Dzīve turpinājās. Māte priecājās, ka katrs bērns ar centīgu darbu un mācībām vēlējās kļūt patstāvīgs un atrast savu vietu dzīvē. Tagad ģimenē bija sava šuvēja, mašīnadītāja. Vecākais dēls bija uzcēlis māju un izveidojis grāmattirgotavu. Arī trīs meitas dzīvoja un strādāja savās ģimenēs, auga jauki mazbērni, par kuriem bija liels prieks.
1937.gada nogalē māte atkal pulcēja visus 12 uz kopēju atmiņu foto. Māmuļa bija laimīga kopā ar mīļajiem. Viņa brauca ciemos pie bērnu ģimenēm un visur bija mīļi gaidīta. Sevišķi priecājas par mazbērniem. Cik liela laime, ka bērni prot veiksmīgi veidot katrs savu ģimenes dzīvi. Šķiet, ka tagad turpmākā dzīve ritēs priekā un laimē. Bet nebūt ne tā!
Varu maiņas Latvijā sagrāva šo sapni. Karā krita vidējais dēls – dzimtas mājas saimnieks. Mātes sirds nojauta teica, ka jāaizbrauc ciemos pie meitas ģimenes Smiltenes pusē, un šī ir pēdējā tikšanās, jo ģimeni represē un izsūta uz Sibīriju. Ceļā saslima mazdēliņš un viņa dvēselīte aizlidoja tālā ceļa putenī. Paldies liktenim, ka šāds garš brauciens zirga pajūgā līdz Smiltenei bija, jo citas tikšanās vairāk nebija. Kolhozu sistēmas veidošana laukos iznīcināja lauku sētu un māmuļa bija palikusi viena savas lielās ģimenes šūpulī, jo visi bērni bija patstāvīgi savās dzīvēs. Viņas sāpe bija neaprakstāma, bet atstāt savu mūža gājumu, ģimenes vīto ligzdu, no kuras izlidojuši 12 garīgi stipri, dvēselēs bagāti, dzīvi mīloši savas zemes pilsoņi, viņa nevēlējās. Tādēļ nepieņēma bērnu piedāvājumu dzīvot viņu ģimenēs. Atmiņu mirkļos viņa bija kopā ar 10 jaunajām ģimenēm, kurās auga dzīvespriecīgi gaiši mazbērni. Katra ģimene bija kā gaišs saules stars māmiņas sirdī. Karš paņēma divu meitu mīļotos draugus, un viņas nevēlējās viņu vietā kādu citu. Saprotot dzīves ritējumu, mātes klusa vēlēšanās bija, lai šo meitu vecumdienas gaišākas darītu pārējo ģimeņu bērnu sirds siltums, kas arī dzīvē piepildījās.
Bija 1950.gada pavasaris, nosvinēta māmiņas 73. dzimšanas diena. Pirmo pavasara ziedu sirsniņas priecēja sirmo ceļa gājēju. Viņa nebija saslimusi, tikai nogurusi. Domās bija kopā ar saviem mīļajiem, lūdzot Dieva palīdzību, lai ģimenes mīlestības spēka varenums dod viņu dzīvēm spēku un svētību dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi šajā saulē. Bērni māmiņu aprūpēja ik brīvu brīdi, jo daudzas ģimenes dzīvoja tuvā apkārtnē. Bija skaista 16.maija novakare. Dziļš miers pildīja māmuļas sirdi, viņa lūdz bērnus pulcēties, lai būtu mirkli kopā pirms mūžības. Māmuļa atpūtās savā ierastajā guļas vietā. Pagalvī augsts balts spilvens. Skanēja svinīgas melodijas, nu jau dažādu instrumentu pavadījumā, jo dēli un mazbērni bija apguvuši mūzikas prasmes. Skanot garīgajai dziesmai “To mīlestības spēku sveicu”, māmuļas dvēselīte pa skanošo gaismas ceļu aiziet “debesu dārzos”. Šodien šajos “dārzos” viņi visi ir kopā. Viņi var stāstīt saviem mīļajiem vecākiem, ka, pildot viņu vēlējumus, godam mūžu nodzīvojuši, savus bērnus godam audzinājuši un darba tikuma mīlestība ir godā nākamajās paaudzēs, jo dārgs katrs mūžs, kas dzīvē noiets. Par šo noieto dzīves ceļu māmuļa ir saņēmusi tajā laikā piešķirto valsts apbalvojumu “Zelta zvaigzni”.
