Klāt advente – Ziemassvētku gaidīšanas, mīlestības, sveču iedegšanas vainagā, lūgšanu un piedošanas laiks.
Un atkal gads drīz vien būs aizvadīts
un saviem dzīves gadiem klāt pieskaitīts.
Dedz gaismu savā dvēselē, lai mūžam gaiša mirdz –
kā sava zvaigzne debesīs, kā sava sirds.
Šajā laikā mēs gaidām Ziemassvētkus – šo mīlestības brīnumu un skaitām lūgšanas. Ik lūgšana ir savas dzīves elpa starp debesīm un zemi, visu aptveroša. Mums jābūt atklātiem lūgt piedošanu Dievam un arī saviem tuviniekiem, jo dzīvē iznāk daudzreiz arī kļūdīties – gan vārdos, gan darbos. Ir laiks, kad jāprot ne tikai lūgt, bet arī piedot. Lūgšanā un piedošanā iegūstam mieru sevī, lai nenīstu citus un lai šo gadu pabeigtu ar labestību, mīlestību, savstarpēju cieņu, gūstot Dieva svētību.
Ir katram sava dzīves zvaigzne klusi jāuzrunā,
lai viņa ilgāk, spožāk spīdēt spēj.
Līdz ar viņas gaismas spēku tu dzīvē gaišu ceļu ej.
Ir sava zvaigzne naktīs jāapmīļo
ar acu skatu, vērstu debesīs,
lai viņa sajūt maigo glāstu,
tur ilgi mirdz un nenodziest.
* * *
Krīt mūsu zemē balti sniegi,
un cilvēks balts kļūst,
ceļu mērojot.
No katra paliek viņa pēda,
ko ieminis virs zemes, dzīvojot,
caur darbu savu zemi mīlot, strādājot.
Novēlu, lai visiem svētīts un mīļš adventes un Ziemassvētku gaidīšanas laiks!
