Alūksne var lepoties ar pirmo Bībeles tulkotāju latviešu valodā Ernstu Gliku. Tikpat lielā mērā tā var lepoties ar Bībeles muzeju, kas ir vienīgais Baltijas valstīs.
Alūksne var lepoties ar pirmo Bībeles tulkotāju latviešu valodā Ernstu Gliku. Tikpat lielā mērā tā var lepoties ar Bībeles muzeju, kas ir vienīgais Baltijas valstīs. Tā veidotāja ir Elga Koliste.
Īstenojot ieceri – uzņemt filmu par E.Gliku, viņa vārdā nosaukto muzeju un tradicionālajām Glika dienām, E.Koliste ir apliecinājusi sava darba vērtību. “Tā ir filma ne tikai par Alūksni un alūksniešiem, bet arī par garīgām un kultūrvēsturiskām vērtībām. Manuprāt, tas ir galvenais. Izstrādāju projektu filmas tapšanai, lai Ernsta Glika Bībeles muzejs uzrunātu iespējami plašāku sabiedrību. Turklāt man gribējās iemūžināt Glika piemiņu Latvijā un arī citur pasaulē, jo filma ir tulkota angļu un vācu valodā,” stāsta E.Koliste.
Scenārijs
ir pašas izlolots
Šā gada aprīlī DVD formātā klajā nākusi filma “Ernsta Glika dienas Alūksnē 2004.g. 5., 6.jūnijs”. Tās veidotāji ir filmu studijas “Vizuālā Latvija” speciālisti, starp kuriem ir E.Kolistes dēls Eino. Sadarbība bijusi veiksmīga, tāpēc filmā iekļauti arī vēsturiski materiāli, kas iepazīstina gan ar E.Glika devumu latviešu kultūrā un izglītībā, gan ar Bībeles tulkojuma nozīmi mūsdienās.
“Skatoties 72 minūšu garās filmas trīs tematiski veidotās daļas, katram ir iespēja vērtēt un secināt, ka kaut kas nozīmīgs notiek arī šajā Eiropas valstī, tā gūstot pamatotu lepnumu par kultūras bagātībām Alūksnē,” uzsver E.Koliste.
30 filmas diskus draudze saņēma dāvanā, lai tie būtu pateicība tiem cilvēkiem, kuri aktīvi palīdzējuši muzeja darbā un filmas veidošanā.
Filmas scenārijs ir Elgas izlolots. Glika dienu norises bija pasākumiem bagātas, jo 2004.gadā Bībeles tulkotājam bija 350 dzīves atceres gadi, bet latviskotajai Bībelei – 310 gadi.
Filmā iemūžināts ne tikai tradicionālais piemiņas brīdis pie Glika ozoliem, Bībeles muzeja ekspozīcija, vēsturiskās izziņas materiāli, bet arī koru, zvanu ansambļa un jauno mūziķu koncerts, Livara Jankovska fotoizstāde par Latvijas dievnamiem. Ar Rīgas latviešu Bībeles biedrības atbalstu pirmo reizi notika zinātniska konference par Ernsta Glika devumu.
Pirms tam bija vairāk nekā desmit gadu darbs Bībeles muzeja iekārtošanā un Glika dienu tradīcijas veidošanā. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, apmeklējot Bībeles muzeju, atzinīgi vērtējusi garīgās kultūras saglabāšanas centienus un vēlējusi vēl plašāk to nest tautā.
Spēku deva
Dieva vārds
E.Koliste atzīst, ka nebija viegli iegūt finansējumu filmai. Enerģiju deva muzejā ar Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu īstenotais projekts, kas deva iespēju iekārtot jaunu telpu, izgatavot jaunas vitrīnas un tematisko ekspozīciju “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nekad nezudīs”. Tajā varēja izlikt vairākus gadus krātos eksponātus un parādīt mūsu tautas garīgās vērtības. Šis darbs prasīja turpinājumu – filmas audiovizuālo versiju.
“Katra jauna darba procesā iegūta atklāsme virza uz priekšu, radot jaunas idejas. Ja tā ir Dieva gribēta, tad jūties kā apsēsts un rīkojies, nerēķinoties ar grūtībām,” spriež Elga.
Arī otram projektam “Ernsta Glika dienas mūsu mājās” atbalstu sniedza Kultūrkapitāla fonda finansējums. Meklējot papildu finansējumu, E.Koliste virinājusi daudzu iestāžu durvis. Reizēm šķita, ka prātīgāk būtu atmest ar roku, taču Elga atcerējās Bībelē rakstīto: “Izturi līdz galam!”. 2005.gada beigās atsaucās Vācijas vēstniecība Rīgā. Tā deva daļu trūkstošā finansējuma. Vienmēr palīdzējusi pilsētas dome, kuras līdzfinansējums noderēja arī šoreiz. Atbalstu neliedza arī Alūksnes rajona padome un LELB Konsistorija. Tieši kritiskajos brīžos E.Koliste juta, cik Dievs ir reāls un spēj palīdzēt.
Muzejā aizlūdza
par Latviju
Viņa atceras, kā radās ideja Bībeles muzeja iekārtošanai. Tas bija 1989.gadā, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā, tāpēc aicināt veidot piemiņu Bībeles tulkotājam bija diezgan apšaubāma iniciatīva. Tomēr Alūksnes rajona izpildkomitejas lēmums lika bijušo benzīna uzpildes staciju nodot evaņģēliski luteriskajai draudzei Bībeles muzeja iekārtošanai.
“Viss sākās mīlestības darbā. Ka ieceri varējām īstenot, par to jāpateicas daudzu alūksniešu nesavtīgiem pūliņiem,” atzīst E.Koliste.
Tolaik draudzes mājas vēl nebija, tāpēc cilvēki vakaros pulcējās Bībeles muzejā. Tur notika kora mēģinājumi, svētdienas skolas nodarbības. Tas piesaistīja daudzus, kuri juta un redzēja, ka te mājo ticības gars. Kad aicināja nest eksponātus muzejam, atsaucība bija liela. 1990.gada 18.novembrī iesvētīja Bībeles muzeju, bet darbu tas sāka 1991.gada janvārī, kad Rīgā kūpēja barikāžu sargu ugunskuri. Puča dienās muzejā bija pulcēšanās vieta, kur ik vakaru notika aizlūgumi, lai Latvija būtu.
Nav vieglu
panākumu
Strādājot Bībeles muzejā, E.Koliste secinājusi, ka tā saturs ir paliekoša vērtība, kas jāsaglabā. Tagad tajā ir bagāta Svēto Rakstu krātuve, kurā ir apmēram 500 eksponātu vienības. Tās ir apliecinājums tam, ka Dieva vārds nezūd.
“Nezinu, kā šos gadus nosaukt. Tie bija pārpilni entuziasma un pašaizliedzības. Man cita nekā nebija, muzejs bija viss. Kad kāds vēlējās apskatīt ekspozīciju, vienmēr biju tur,” spriež E.Koliste. Viņa atzīst, ka ļoti patika darbs ar cilvēkiem. Uz Bībeles muzeju vienmēr gājusi ar prieku.
“Tur var strādāt tikai pēc aicinājuma, jo tad var uzrunāt apmeklētājus. Bērni muzejā kļuva mierīgi, nedraiskojās, jo Dieva vārds liek ieklausīties,” saka Elga Iespējams, tobrīd viņi vēl nesaprot dzirdēto, bet vēlāk atcerēsies un sajutīs, kādas pēdas tas atstājis.
“Kad man trūka spēka, ieskatījos muzeja viesu grāmatas atsauksmēs un atkal atjaunojos. Tur ir daudz labu vārdu un pateicības,” ir gandarīta E.Koliste.
Viņa ir pārliecināta, ka muzeja darbā nav ātru panākumu. Vajadzīga pieredze. Elga Bībeles muzejā bijusi gide, informētāja, eksponātu meklētāja, uzraudze un apkopēja vienā personā. Grūti aptvert, cik stiprai jābūt sievietei, lai garus gadus spētu nest šo nastu. Katru rītu pamostoties, viņa apzinājās savu atbildību Dieva priekšā. E.Koliste saprata, ka Bībeles vēsts nešana sabiedrībā ir kā kalpošana draudzē. Tagad viņa to ir beigusi, bet cilvēki vēl arvien aicina viņu demonstrēt filmu un tikties.
E.Koliste secina, ka arī tā ir kalpošana.
***
Atsauksmes par filmu
Alūksnes domes deputāts Jānis Liepiņš:
– Ir ļoti svarīgi saglabāt garīgās vērtības. Cilvēku atmiņa vien to nespēj, tāpēc ir labi, ka tagad ir filma par Ernstu Gliku, viņa darbu un mantojumu, kas paliks nākamajām paaudzēm. Jāatzīst, ka Elga Koliste un viņas dēls Eino kopā ar filmu studijas “Vizuālā Latvija” speciālistiem ir labi pastrādājuši. Kaut ko tādu spēj tikai cilvēki, kuri ir sava darba fanātiķi. Domāju, ka Elgas iespējas nav vēl līdz galam izmantotas. Viņas darbs ir pelnījis ne tikai Alūksnes domes atzinību, bet arī Latvijas valsts apbalvojumu.
Jaunalūksnes pagasta pensionāru apvienības vadītāja Inta Aizupe:
– Sakām lielu paldies par filmu, kuru Elga Koliste mums demonstrēja. Tas ir lielisks vēsturisks materiāls, tāpēc vēlētos iegādāties filmas disku un uzdāvināt to mazbērniem. Zinu, kā tapa Bībeles muzejs. Viss ir paveikts ar Elgas Kolistes neatlaidību. Ja viņa kaut ko sāk, tad paveic līdz galam.
Alūksnes Sociālās palīdzības centra vadītāja Lolita Krūmiņa:
– Filmu iegādājos uzreiz, tiklīdz tā parādījās tirdzniecībā, jo vēlējos parādīt ciemiņiem. Domāju to nosūtīt arī onkulim uz Austrāliju.
Tā būs lieliska dāvana onkulim – bijušajam alūksnietim, kurš saudzīgi veda šurp savu gatavoto vitrāžu, lai pasniegtu Alūksnes domei.
