Arvien biežāk gan darbā, gan plašsaziņas līdzekļos un sadzīvē dzirdam sakām: “…tas nav ētiski!”.
Arvien biežāk gan darbā, gan plašsaziņas līdzekļos un sadzīvē dzirdam sakām: “…tas nav ētiski!” Tas tiek pateikts kā aizrādījums, rosinājums pārdomām, bet parasti krasa rīcība un sankcijas neseko, jo – ētika ir un vienmēr paliks uz katra paša cilvēka sirdsapziņas. Mums katram pašam ir jāatbild par to, cik ētiski rīkojamies un cik ētiski tas būs attiecībā pret apkārtējiem.
Piemēram, tagad ir beigušās 9.Saeimas vēlēšanas. Bet vēl joprojām tiek runāts, bija vai nebija ētiski pirms vēlēšanām slavināt politiķus sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Konkrētām partijām pārmet ētiskuma trūkumu, bet – nekādas darbības neseko, tādēļ šis ētiskums paliks uz pašu politiķu sirdsapziņas, bet pārējiem tas aizmirsīsies. Nav arī ētiski, piemēram, visa darba kolektīva priekšā audzināt kādu darbinieku, kas ir kļūdījies. Nav ētiski, sākot strādā citā darbavietā, it īpaši, ja nozares ir līdzīgas, klāstīt iepriekšējās darbavietas darbības mērķus un līdzekļus to sasniegšanai. Nav ētiski, esot politiķim un pārstāvot zināmu sabiedrības daļu, uzvesties pārlieku bravūrīgi un aizskart citus cilvēkus. Galu galā – nav ētiski cilvēkam taujāt, cik viņš nopelna, par ko viņš balsoja vēlēšanās vai kāda ir viņa reliģiskā piederība. Ir tik daudz kā, kas nav ētiski, bet vai mēs to visu ievērojam? Arī tas ir brīdis pārdomām mums katram un ieklausīšanās savā sirdsapziņā. Un ir tikai apsveicami, ja sirdsapziņa laikus prot mūs brīdināt un pasargāt no kļūdām, kas šajā brīdī varbūt it nemaz nešķiet kļūda.
Ētika mums katram ir kā orientieris vērtību apziņai. Tā mums nesniedz absolūtas normas un formulas, bet gan dziļāku izpratni par cilvēku attiecībām ar pasauli. Ētika nosaka ieteicamos rīcības virzienus, bet neviens jau nevar mūs piespiest tos izmantot, ja rodas kārdinājums darīt to, kas nav ētiski. It īpaši tad, ja pašam no tā tiek labums – vienalga, kāds. Dažādas profesionālās ētikas normas mūsdienās ir izstrādātas visās attīstītajās valstīs, un tas veicina indivīda līdzdalību ikdienas dzīvē. Diemžēl Latvijā ir gadījumi, kad ētikas normas bieži, pat pārāk bieži aizmirstas…
Tādēļ man gribas apgalvot, ka ētikas zināšanas ir profesionālās sagatavotības un sekmīgas karjeras nosacījums. Ētikas zināšanu apgūšana veicina cilvēkam nepieciešamo prasmju veidošanos un intelektuālos tikumus: prasmi spriest un izdarīt pareizu izvēli. Bet izvēloties mums atkal ir jāaizdomājas par ētiku un to, vai mūsu konkrētā izvēle būs ētiska. Protams, mēs visi esam tikai cilvēki un tādēļ mēs visi mēdzam arī kļūdīties, tomēr atcerēsimies, ka jebkurā gadījumā līdzcilvēki augstāk novērtēs ētisku rīcību.
