Bejas pamatskolas sporta skolotāja, tautisko deju kolektīva vadītāja un 5.klases audzinātāja Dzintra Stebere nesen svinēja nozīmīgu dzīves jubileju, bet, kā pati atzina – viņa šajos gados nav paspējusi tik tālu aizskaitīt.
Bejas pamatskolas sporta skolotāja, tautisko deju kolektīva vadītāja un 5.klases audzinātāja Dzintra Stebere nesen svinēja nozīmīgu dzīves jubileju, bet, kā pati atzina – viņa šajos gados nav paspējusi tik tālu aizskaitīt.
Intervijas laikā viņas darba kabineta galds ir klāts ar fotogrāfijām, kas tapušas gan pirms daudziem gadiem, gan pavisam nesen. Tās runā pašas par sevi un palīdz arī Dzintrai atcerēties piedzīvoto – bieži vien pat ar aizkustinājuma asarām acīs…
– Kā jūties savā dzīves jubilejā, un ko, tavuprāt, šis vecums nozīmē sievietei?
– Manuprāt, kā cilvēks domā, plāno un veido savu dzīvi, tāda tā arī ir. Atklāti sakot – es neesmu paspējusi aizskaitīt līdz 60, tādēļ neņemos spriest, ko tas nozīmē sievietei. Turklāt mazbērni mani par Omīti nesauc – esmu gan Emīte, gan Duda, bet Omīte vēl neesmu. Arī tas neļauj tik tālu aizskaitīt! Varbūt neizjūtu šo gadu skaitu grūtību dēļ, kas bijušas manā dzīvē, jo dzīve mani nav lutinājusi – varbūt vienīgi tad, kad uzsāku savas ģimenes dzīvi. Lai arī esmu tipiska tēva meita, manī ir arī mammas labvēlīgais spīts un apņemšanās: vai nu visu, vai neko, bet daļu man nevajag!
Arī pašlaik – kā katru dienu! – jūtos labi. Ja es tikai sūrošos un raudāšu, nekas labāks mani negaidīs, jo – dzīvē cilvēkam visu nekad kāds neuzliks kā uz paplātes. Tikai pašam viss ir jāveido. Esmu apmierināta ar to, kā man tas šajos gados ir izdevies. Man ir interesanta un krāsaina dzīve, katrā tās posmā ir, ko atcerēties: tad skolā gāju, tad veidoju savu ģimeni, tad piedzima dēli Aigars un Aivars, audzinājām viņus, tad viņi izveidoja jau savas ģimenes un dāvāja man mazbērnus. Katrs no šiem mirkļiem ir brīnišķīgs.
– Kāpēc tieši skolotāja?
– Savā ziņā tā varbūt bija nejaušība. Pusotru gadu Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā mācījos kokles spēli, jo draudzenes mamma pierunāja. Bet ar laiku sapratu, ka mūzikas literatūra nav domāta man. Jau skolas gados pati iesaistījos dažādos pasākumos – muzicēju, spēlēju teātri. Reiz braucām uz pasākumu Trapenē, un tur pēc manas lomas noskatīšanās visi atzina, ka es esmu dzimusi skolotāja… Pēc tam Gaujienā sāku vadīt stundas mazajiem bērniem.
Man ir arī otra specialitāte – ihtiologs jeb zivkopis. To ieguvu Gaujienā, bet mamma ļoti negribēja, lai tajā strādāju, jo zināja, ko nozīmē grūts darbs. Bet tādēļ jau neko neesmu zaudējusi – tikai ieguvusi.
– Cik no šiem gadiem ir veltīti Bejas pamatskolai?
– Daudz. 1966.gadā es absolvēju Gaujienas vidusskolu. Tā paša gada rudenī sāku strādāt Vaidavas pamatskolā. Tur nostrādāju vienu gadu, jo pēc tam šo skolu likvidēja. Izglītības nodaļas vadītājs Raimonds Rutks mani uzmeklēja un piedāvāja darbu citā skolā. Mani viņš pazina, jo savulaik abi bijām novada basketbola izlasē. Viņš man piedāvāja izvēlēties darbavietu, tā es atbraucu uz Beju, mani te sagaidīja toreizējā skolas direktore Ārija Bērziņa un direktores vietniece mācību darbā Līvija Paegle. Varbūt arī es nebūtu te palikusi, bet – man vienmēr ir paticis, ja cilvēks saka acīs, ko domā. Viņas bija atklātas un atzina, ka apskatīt skolu bijuši jau kādi četri sporta skolotāji, bet neviens nav palicis. Man patika atklātums, un tā nu es te esmu kopš 1967.gada. Visu šo laiku esmu bijusi sporta skolotāja, savulaik – arī pionieru vadītāja, vēlāk ārpusklases darba organizatore. Trīs gadus esmu bijusi arī rajona pionieru nama direktore.
Bejas skolā man ir ļoti jauks darba kolektīvs, te strādā daudz ilggadēju un pieredzējušu skolotāju, ir ļoti saprotoša direktore. Arī Jaunalūksnes pašvaldība vienmēr atbalsta.
– Tev ir divas kaislības: sports un tautiskās dejas. Kura pašai ir tuvāka?
– Laikam jau sports, ar sportu mana dzīve ir saistīta jau kopš bērnības. Mājās ir saglabāti daudzi diplomi, kas gūti par dažādām godalgotām vietām. Tos glabāju atmiņai. Esmu startējusi gan basketbolā, dažādās galda spēlēs – tenisā biju pat līdere. Esmu startējusi arī dažādās komandās – Alūksnē, Alsviķos, Valkā, Gaujienā, Bejā.
Dejas skolēniem mācu jau daudzus gadus. Vislielākais gandarījums ir, kad uzstāšanās reizē viņi labi nodejo. Reizēm uzskata, ka visi bērni nespēj dejot, bet es saku, ka svarīgākais nav augums – visiem var iemācīt dejot. Strādājot kā deju skolotājai, ir piedzīvoti brīži, kurus atceros ar prieku.
– Kuri skolā pavadītie gadi pašai sagādājuši vislielāko gandarījumu?
– Katrā gadā esmu piedzīvojusi ko skaistu. Sākuma gadi bija skaisti, jo tad sākām dejot modes dejas, pēc tam – līnijdejas. Gandarījums ir tad, kad skolēni uzrāda labus sasniegumus sportā vai dejās ne tikai rajonā, bet arī novadā. Gandarījumu sniedz arī tas, ka pērn uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem no mazās Bejas pamatskolas aizbrauca divi tautisko deju kolektīvi – gan mazie, gan lielie. Gandarījuma brīžu ir bijis daudz.
– Daudzām klasēm esi bijusi arī audzinātāja…
– Man nav vienas mīļākās audzināmās klases, jo – katrai ir savs laiks un mīļums. Es viņiem neesmu bijusi īpaši laba skolotāja, jo vienmēr esmu prasījusi stingrību un kārtību. Man simpatizē atklāti cilvēki, kas saka, ko domā – arī atklāti skolēni. Kā pedagoģe vienmēr esmu labāk sapratusi bērnus no trūcīgākām ģimenēm, jo man nepatīk lieka ārišķība.
– Tu vienmēr esi tik enerģiska – kā tas izdodas?
Nav man slepeno ieroču tam, vienkārši esmu vienmēr kustībā, man visur vajag būt un visu izmēģināt, tādēļ man vienkārši piemīt šī enerģija. Ja cilvēks sēž tikai istabā un neko nedara, viņš daudz zaudē.
Jāatzīst, ka esmu mazliet arī avantūriste… Pati ar automašīnu esmu braukusi uz Zviedriju – gan ekskursijā, gan ogas lasīt. Man ļoti patīk būt pie dabas, tādēļ nolēmu: ja jau Latvijā varu daudz ogu salasīt, tad varu arī Zviedrijā! Tas bija jauks piedzīvojums. Tagad zinu, cik lielas ir Zviedrijā lācenes – daudz lielāks nekā Latvijā. Viena pati esmu izbraukājusi arī Ameriku.
– Tu arī pati esi sabiedriski aktīva un iesaisties pašdarbībā.
Cik kāzu šajos gados nav izdziedātas, cik čigānos nav iets! Esmu dziedājusi daudzos ansambļos, dejojusi un, protams, sportojusi. Vienmēr esmu bijusi sabiedrībā. Arī tagad dejoju Alūksnes tautas nama kolektīvā “Sidraba pavediens”. Daudzos Ziemassvētkos esmu bijusi par Salatēvu. Tas man izdodas veiksmīgi, jo – reti atpazīst, ka tā esmu es. Protams, ir bijuši arī starpgadījumi – ir sadegusi bārda… Man simpatizē cilvēki, kas savu brīvo laiku pavada lietderīgi un nododas saviem vaļaspriekiem. Tas neļauj pievērsties kam nevēlamam.
– Kam tavā dzīvē šobrīd ir vislielākā nozīme?
Bērniem un mazbērniem, kā arī darbam. Katru rītu pamostoties, esmu priecīga, ka mani sagaida atkal jauna diena – palūkojos uz to ar smaidu un priecājos, ka esmu starp sev mīļajiem.
***
Ko saka citi
– Bejas pamatskolas skolotāja Guna Igošina:
– Kad es pati vēl mācījos Bejas skolā, arī man Dzintra bija sporta skolotāja un pionieru vadītāja. Šo gadu laikā Dzintra nav daudz mainījusies. Varbūt tikai nedaudz ārēji, jo viņas ašums, vēlme vienmēr palīdzēt un spēja daudz ko radošu izdomāt – šīs īpašības viņā nav zudušas. Dzintra kā kolēģe vienmēr uzreiz saka, ko domā, ir tieša. Es vēlu, lai viņas darba spars un vēlme vienmēr būt pirmajā spicē saglabājas arī turpmāk!
– Kādreizējā Dzintras skolniece un Bejas pamatskolas skolotāja Jolanta Baldiņa:
– Dzintra ir neizsmeļama enerģijas aka. Pat tad, kad liekas, ka ir ļoti grūti, viņa rod risinājumu. Atceros, ka skolas laikā viņa, būdama manas klases audzinātāja, prata veikli un radoši īstenot aizraujošas idejas, bija stingra, bet vienlaikus arī interesanta. Kā kolēģe Dzintra ir atsaucīga un izpalīdzīga. Ar savu darba sparu un aktivitāti viņa bieži vien pārspēj gados jaunākus kolēģus. Gribas novēlēt, lai viņai ir stipra veselība un vēl daudz laika īstenot labas idejas!”
– Bejas pamatskolas
5.klases zēni:
– Mūsu skolotāja ir ļoti laba un mīļa. Kad viņa sadusmojas, ilgi nav dusmīga un drīz vien izlīgstam mieru, jo viņa jautā: “Nu, bērni, pie kā mēs palikām?” Skolotāja Dzintra mums daudz ko ir iemācījusi – darīt dažādus darbus, slēpot, spēlēt tautas bumbu, dejot, viņa mudina mūs uzlabot sekmes. Viena no skolotājas labākajām īpašībām ir tas, ka viņa ir priecīga. Mēs viņai vēlam daudz laimes!”
