Savu vārdu Justs necieta jau kopš mazām dienām. Skolā vienā klasē ar viņu mācījās kāda Justīne, un citi puiši, vadoties vien no šī niecīgā iemesla, arī Justu sauca meitenes vārdā.
Savu vārdu Justs necieta jau kopš mazām dienām. Skolā vienā klasē ar viņu mācījās kāda Justīne, un citi puiši, vadoties vien no šī niecīgā iemesla, arī Justu sauca meitenes vārdā. Kāds uz viņa atlokāmā skolas sola malas bija pat ieskrāpējis – “Justs + Justīne=?”, un taisnība vien bija – “?”, jo tā spindzele viņam nebija patikusi nevienu dienu. Justam tā varēju būt tikai vārdu spēle ne vērā, ne prātā ņemama. Par to, ka Justīne, viņu uzlūkojot, visai bieži sarka, liecināja klasesbiedru dunkas sānos un dziļdomīgi smīni. Bet Justu meitenes neinteresēja. Mājās pieradis pie vecākajiem brāļiem un viņu prātīgajām runām, zēns tiecās pēc lielāku puišu sabiedrības. Tie viņu neapsaukāja, aicināja kopā uzsmēķēt un uzticēja visādas muļķības par pieaugušām meitenēm. Iespējams, tieši tāpēc mazajās klasēs viņam nebija draugu. Juzdamies kādu galvastiesu pārāks par vienaudžiem, Justs to nepārdzīvoja.
Brāļiem gan vecāki bija piemērojuši kārtīgus vīru vārdus – Monvīds, Gustavs un Herberts. Pamatīgus un stabilus. Tolaik tie bija moderni un piestāvēja saimniekdēliem, kuriem jau piedzimstot vecāki iztēlē zīmēja lielus plānus. Vecākais precēs kaimiņu Saulīšu Annu un pārņems visu plašo piekalni ar mežu. Abiem vidējiem arī bija nolūkotas tuvāku un tālāku pārtikušu saimnieku meitas. Zeme tolaik bija īstā vērtība. Par jaunāko, Justu, vēl neko nevarēja saprast. Bija jānogaida – gan laiks parādīs, kas no tā puikas iznāks. Jau no mazām dienām viņš rādījās citādāks kā pārējie – no sejas smukāks, pēc gaitas lunkanāks un sabiedriskāks. Varbūt sanāks aktieris?
Bet laiks izārdīja ierasto kārtību un ieceres. Vieniem lika doties karā, citiem – glābties bēgļu gaitās, vēl citiemizdzīvot…
Pabērzu saimniecība, atrazdamās nomalē, izturēja šo skarbo pārbaudi. Puikas bija vēl par maziem, lai ietu karot, bet vecāki nebija tik turīgi, lai ciestu no pastāvošo varu represijām. Savu daļu atdeva labprātīgi, un paši kaut kā izvilka. Monvīds vēlāk apprecēja Annu, no kuras saimniecības bija atlicis vien kāds nieks, un tas arī bija viss no vecāku iecerētajiem plāniem. Pārējie brāļi izklīda katrs uz savu pusi.
Tagad vecumdienās, meklējot savas neizdevušās dzīves sakni, Justs vienmēr domās atgriezās bērnībā. Vispirms jau viņš vainoja vecākus – sava vārda izvēlē. Neskanīga un pilnīgi nepiemērota Justam. Ko gan ar tādu vārdu dzīvē var sasniegt! Bez tam – cik vien Justs sevi atcerējās, lielie vienmēr pastarīti lutināja. Kaut arī viņš bija piecpadsmit gadus jaunāks par Monvīdu, vēlēšanās piedalīties visā, ko darīja tēvs un brāļi, bērnībā bijusi allaž. Ja ko nespēs celt, vismaz no malas paskatīsies – ko lielie dara. Bet…
Mājas vīrieši mainīja šķūņa jumtam lubiņas, Justu sūtīja prom – trušus barot, lai kaut kas nejauši neuzkrītot uz galvas. Brāļi krāva sienu, viņam vajadzēja pieskatīt kannu ar bērzu sulām vai labākajā gadījumā – ar vismazāko grābekli kaut kur pļavas malas piekasīt – lai nemaisās lielajiem pa kājām. Tēvs ar vecāko dēlu kāva cūku, Justam bija jāsēž istabālai neredzētu asinis. Pat pirtī viņam nācās iet kopā ar māti, lai gan pa lielāko brāļu mugurām bērza slotu dancināja tēvs.
Bija laiks, kad pieaugušo klātbūtne Justam šķita svarīga, un puika spītīgi reaģēja uz jebkuru aizliegumu atrasties viņiem blakus. Taču vēlāk, par atvieglojumu pārējiem, zēns atrada citas nodarbes. Izrādījās – Justam padevās gleznošana. Viņš stundām varēja sekot mākoņu gaitai; vērot krāsu izmaiņas koku lapotnēs; vakaram tuvojoties, vērot debesis un uz papīra jaukt ūdenskrāsas. Māte Justa darbus aizveda pat uz pilsētu, lai parādītu tos kādam gleznotājam. Viņš bija teicis – vajagot puiku sūtīt mākslas skolās.
Karam beidzoties, Justs vēl izmācījās vidusskolas pēdējās klasēs, un nevis tā vienkārši atsēdēja solā, bet dejoja tautas dejas, dziedāja korī, spēlēja akordeonu un klavieres, deklamēja un pat dziedāja solo. Jā, un vēl joprojām itin bieži ko uzgleznoja. Ar visiem šiem dotumiem Mākslas akadēmija tomēr viņu neieskaitīja savu studentu rindās, un, ieguvis vien ekonomista diplomu, viņš atgriezās tēva mājās.
Tad, kādā zaļumballē noskatīta, nāca lielā mīlestība, kas lika aizmirst par desmitiem kilometru zem velosipēda riteņiem, par negulētām naktīm un darbu, kas nemaz nebija pie sirds. Reiz šis skrējiens izmainīja savu ritējumu un prātīgi apstājās nākamās sievas lauku mājās. Lauma bija kā cielaviņa – līganu gaitu, mierīgu valodu, skanīgu balsi. Piemīlīgu un gaišu seju. Viņu nevarēja nemīlēt. Bieži vien pievakarēs, apsēdies sievas mājās pagalmā uz celma, Justs ap sevi pulcēja visu Laumas radu saimi. Tā tikai bija sadziedāšanās! Vislabāk gan viņam saskanēja divatā ar Laumu – gluži tāpat kā dejojot – it kā jau no šūpuļa izkāpuši, abi to vien būtu darījuši. Tas bija skaists laiks – mīlestība, sapņi, sirdij tuvs darbs lauku ciemata tautas namā. Tas ļāva izpausties visām radošajām prasmēm. Tad Justs uzzināja, ka viņam ir arī dzejnieka dvēsele. Bet citādi jau nemaz nevarēja būt – ar tik daudz talantiem… Tā vismaz apgalvoja viņa mūzas, kas ik nedēļu asistēja sarīkojumos, pielaboja šķībi sasieto kaklasaites mezglu, notrauca no uzvalka kādu neredzamu pūku, reizēm atnesa siltas vakariņas. Sākumā viņas tā kā kautrējās no Laumas, bet, saprazdamas, ka sieva skaļi neiebildīs, savu uzmanību sāka izrādīt atklātāk.
Ko Justs? Viņam tas glaimoja. Laumas sakāmais jau bija kļuvis pierasts un zināms. No citu sieviešu mutes teiktais skanēja citādāk.
Aizņemta ar mazuļa gaidīšanu un vēlāk meitiņas audzināšanu, Lauma vairs nevarēja Justam visur būt blakus. Bērns bija pirmajā vietā. Elīnai apveļoties un kļūstot patstāvīgākai, mazmeitu labprāt pieskatīja vecvecāki. Saposusies Lauma atgriezās tajā dzīvē, kas mutuļoja ap Justu. Šajos retajos vakaros viņš visu uzmanību centās veltīt sievai – ciemā jau bija paklīdušas valodas, kuras vajadzēja apklusināt. Vai gan Justs bija vainīgs, ka viņš patika sievietēm? Kā mušas ap medus podu tās riņķoja sarīkojumu vakaros un pieprasīja savu uzmanības devu.
Sapulcinājis ap sevi tos, kas vēlas iemācīties moderno deju soļus, Justs atrada pasniedzēju, un drīz vien tautas namā varēja rīkot greznu pasākumu – dāmas ar krāšņām kleitām un frizūrām, savu kavalieru vadītas, kā taureņi slīdēja pār deju zāli. Jau pirms šī pasākuma Justs zināja – galvenā balva pienāksies viņam un Laumai. Šī pārliecība palīdzēja uzvarēt arī citos – augstākas līgas – konkursos. Dejā vienoti, viņi atkal piederēja viens otram.
Mazās Elīnas dzīvi tolaik veidoja ar vecvecākiem kopā pavadītais laiks – dārzā, pļavā, kūtī un šķūnī. Mājas solis neapstājās ne mirkli, pat tad, kad Justs un Lauma bija aizņemti ikdienas darbā. Triju paaudžu sievietes viegli tika galā ar saimes rūpēm, vectēvam atvēlot vien malkas šķūņa pieskatīšanu, divu govju, puscūča un bariņa aitu uzraudzīšanu, un – protams – visu darbu prātīgu izrīkošanu. Mājai bija savi saimnieki, un no jaunajiem tika gaidīta vien līdzdalība lielākajos darbos.
Krasas pārmaiņas dzīvē iezīmēja gads, kad cits citam aizsaulē sekoja vecākie mājas iedzīvotāji. Pēkšņi izrādījās – nav kas pieskata lopus; pārāk strauji nezālēm aizaug dārzi; siens paliek laikā nenopļauts. Ieraugot pamalē milstošos negaisa mākoņus, nācās pamest mēģinājumus un steigties mājās. Tiesa, nebija jau Justs viens tāds, bet tas bija tik neierasti. It kā sakārtotajai dzīvei kāds būtu iemetis sprunguli ritenī.
Vēlā pavasarī, aptvēris, ka nu īstais saimnieks ir viņš, Justs metās darbos ar visu sparu. Tik daudz darāmā bija sakrājies! Dabas atmoda, šķiet, arī viņā bija atraisījusi visas spēka rezerves. Un nu blakus nestāvēja neviens, kas, redzot Justa iemaņu trūkumu, mācītu – kā zemē spraužams apiņu miets, kā stutējami zārdi, kā labojama sēta un grēdā kārtojamas greizās malkas pagales. Kuru darbu sākt kā pirmo, kuru – atstāt vēlākam laikam.
Jā, sākumā ne pēc kā negāja – daudz kas bruka un gāzās, un tas, protams, Justam izsauca dusmu lēkmes. Lai arī kā centās, visu nevarēja paspēt. Atradis, ka Lauma ir labs viņa bēdu un likstu uzklausītājs, Justs viņai lūdza pārsiet ne tikai brūces, bet arī uzlikt plāksterus cietušajai pašapziņai. Kaut kas viņa dzīvē vairs negāja tā, kā gribētos. Lauma bija pirmā, kas to aptvēra: uz šīs – savas sētas skatuvesviņš vairs nebija labākais. Pietrūka aplausu un uzslavu. Lauma centās, cik spēja.
Reizēm šķita, ka nepadarāmo darbu gūzma Justu nosmacēs. Tikko vienu lielās saimniecības stūri sakārtoja, skat, jau citā kāds darbs sauca pēc darītāja. Sapratis, ka bez palīgiem neiztiks, Justs piemeklēja tehniski nodrošinātus palīgus – ar traktoriem un pļaujmašīnām. Šie bija citi, ne tie, kas vectēva laikā. Tie pukšķināja ar zirdziņu, bet nu rūca īstie rumaki. Maksa gan arī bija cita – naudā un graudā. “Graudu” visbiežāk izvēlējās tukšot kopā ar jauno saimnieku – lai iepazītu, sadzertu tubrālības. Tad, raisoties sarunām, varēja ieklausīties arī pieredzējušu vīru runās, kuras, prātiem iesilstot, kļuva nebijuši gudras un interesantas. Tādi jau bija tie lauku darbitraktoru vajadzēja pavasarī, vasarā, rudenī un ne jau tikai reizi vien. Toties nu Laumai ar Elīnu nenācās kapļiem mērot garās kartupeļu vagas, grābekļiem pārķemmēt visu pļavas platību.
Lauma gan nekad nežēlojās par nogurumu vai sāpošu muguru, un meita no mammas daudz neatpalika – atnākusi no skolas, Elīna vispirms steidzās uz kūti. Visos darbos viņas gāja plecs pie pleca, arvien biežāk paveicot arī kādu vīra spēkam piemērotu soli. Tad gandarījums par paveikto bija īpašs. Justs gan ne vienmēr atzinīgi novērtēja savu meiteņu veikumu – viņš to būtu izdarījis citādāk. Un noteikti labāk. Kā nekā – vīrietis.
Tomēr pat Justs apzinājās – lai arī kā censtos, visu tāpat nepaveikt. Ikdienas darbs prasīja savu. Palaikam notika kāda koru vai deju kolektīvu skate, un citiem sarīkojumiem arī laiku vajadzēja atlicināt. Ciema iedzīvotāji bija naski tautas nama apmeklētāji, bet vasarā bez zaļumballēm iztikt nevarēja nu nepavisam. Tā kā valsts darbs ļāva nopelnīt iztiku, Justam nācās izšķirties par labu tautas interesēm. Ar vienu kāju atrazdamies kultūras namā, ar otru – savas mājas pagalmā, viņš rāvās uz pusēm, līdz šāda dzīve sāka palikt par grūtu.
Lai arī viņš pa reizei žēlojās Laumai, ka māja viņam paņem visu spēku, Justs redzēja, ka sieva ar meitu var paveikt vien tik, cik spēj.
Tagad, sakumpušu muguru un sāpošām kājām sēžot uz gultas malas, Justs atcerējās, cik tolaik jutās pateicīgs Zigim un Valdim, lai viņiem vieglas smiltis… Par to, kā tie viņu saprata un atbalstīja. Protams, par katru palīdzēšanu Justs maksāja, bet tā jau bija niecīga atlīdzība, vēl jo tāpēc, ka tos pāris puslitrus viņi parasti tukšoja kopā. Sākumā Lauma neko neteica, vien pienesa uzkodas, bet vēlāk pievienojās vīru kompānijai. Tas gan Justam vairs nepatika, jo Zigis bieži vien reibumā izpļāpāja nevajadzīgus sīkumus. Tad nu Justs iekārtojās tā, ka vīru nopelnīto mēriņu tukšoja pie kāda no viņiem. Tur gan arī nebija īsta miera, jo citas sievas nez kāpēc nebija apmierinātas ar šādu vīru brāļošanos un šad tad sarīkoja pa nopietnam skandālam.
Tad Justs iemācījās pusstopu iztukšot mājās vienatnē… Lai nu kā, tā bija vieglāk aizmirsties un nedomāt par to, kas viņa dzīvē sagājis šķērsām. Jo, lai arī reizēm vainīgi šķita visi, kāda iekšēja nojauta Justam teica priekšā – pats vien būsi ne tanī laivā iekāpis…
Visai ilgi nebija jāgaida, kad Lauma viņa grūtsirdīgajos brīžos izvēlējās dalīties. Divatā tomēr citādāk. Varēja par dzīvi parunāt, aizgājējus pieminēt, pastrīdēties.
Lauma viņu saprata un ne reizi vien tika teikusi – “iesim dzīvot uz pilsētu, tur tev būs vieglāk”. Bet Justs savā saimnieka apziņā solījās savu māju nekad nepamest…
Tā nu viņš te sēdēja kā sirms un mūžu vecs sakārnis…
Vien atmiņas nebija Justu pametušas.
Reizēm, kad Lauma uzsāka meldiņu, Justs nocēla no skapjaugšas akordeonu un abi uzdziedāja aizgājušās jaunības melodijas… Citu reizi Elīna, sniedzot baltu papīra lapu, lūdz ko uzzīmēt – zirgu āboliņu pļavā, savu mīļāko ezīti miglā, tēti un mammu siena pļavā… Meita mācēja atminēt, kad ir Justa zīmējamais noskaņojums – kad tētis bija nodziedājis mammai SAVU dziesmu.
Īpašas un svinīgas bija arī pirts kurināšanas dienas. Ar tādu ģimeniski siltu novakari. Ar svaigu pirtsslotu smaržu un uzmestā gara rūgteno aromātu matos. Ar Laumas ceptajām pankūkām un smaržu, kas aplaimoja visu istabu stūrus…
Tās bija gaišākās atmiņas, pie kurām, nu dzīvei aizejot, prāts vēl ķērās, meklējot mierinājumu.
Un ļoti gribējās aizdzīt tās, kas sirdij lika sarauties sāpīgās trīsās… Tās parasti sākās tad, kad ar vienu mēriņu likās par maz. Bet tad arī viss cits kļuva vienaldzīgs – vai šķūnī uz malkas tek lietus, vai pagrabā sūcas ūdens… Vai plīts virsa jau trīs dienas kā atdzisusi, vai govs visu pagastu piebaurojusi…
Tā kā tā – reiz aiziet visa pasaules godība…
Vēl nesen mazmeita pieauguša cilvēka nopietnībā bija atkārtojusi no Elīnas bieži dzirdēto – “vectēt, tu jau atkal par daudz domā…”
Jā, Justam patika domāt. Ar gadiem domāšana bija kļuvusi arvien pamatīgāka. Pirms kādu darbu sākt, viņam vajadzēja, kā tautā saka, septiņreiz nomērīt. Visu smalki izdomāt, tad izrunāt: kā labāk – tā vai tomēr šitā… Kurā atālā pārsiet govi; kādā spainī nest viņai ūdeni; no akas vai labāk no tuvākā avota; ar kuru izkapti dārzu izpļaut un no kura stūra sākt; no kuras grēdas malku nest. Lai veiktos domāšana, līdzēja smēķis. Vispirms viens, tad otrs. Reizēm gan grūti bija saprast, vai domāšana lēnāka palikusi, vai smēķi ātrāk dilstoši, bet, kad nu viņš beidzot bija sadūšojies uz darīšanu, skat – kāds jau govi pārsējis, ūdeni spainī atnesis, un turpat dzirdams, kā aiz kuplajiem ogu krūmiem jau strīķē izkapti…
Jā, tā nu ir ar tām domām…
Pirms vēl Laumas krūtīs neapstājās tas mirkļu skaitītājs, kas reizēm tuvu Justa ausij tikšķējis, viņš nemaz tik ļoti neizjuta sievas trūkumu. Tāpat jau viņa vairāk pa dārzu un pa kūti dzīvojās, savukārt Justa sāpošās kājas vairāk uz gultas pusi vilka, it kā teikdamas – gana skrējis! Bet Lauma jau nepārmeta – viņa vienmēr bijusi klusām darītāja.
Pakašķējās gan arī viņi pa brīdim, bet tās jau tādas dažādu viedokļu sarunas. Un ko var darīt, ja Justam patika gudri spriedelēt. Ak, ko nu tās sievietes… Viņām visu vajag izrunāt pa savam.
Tagad, šos sīkos strīdus atminoties, Justam bija kauns, jo būtībā jau – par tīrajiem sīkumiem. Ne to filmu Lauma ieslēgusi (tagad viņš visus seriālus skatītos, lai tikai sieva atkal būtu blakus). Ne par to partiju Lauma balsos (ak, kā tagad viņš ar prieku teiktu – jā, saimniec, klausos!). Jau kuro reizi ne to kaseti magnetofonā rullē (nu tas vispār neskan…). Ne ar tiem skaliem plīti iekurinājusi (kaut nu tagad būtu kas kurina, lai ar kādiem), olu par stingru sacepusi (lai nu tagad kāds kaut olu kulteni saceptu), ne uz tā šķīvja viņam uzlikusi (tak, kaut bleķa bļodā būtu, tik lai būtu!)
Reizēm Lauma aizrādīja par viņa kļūdainajiem principiem un spītību, un taisnība jau vien viņai bija. Kā puika! Sak, varu arī neēdis un nedzēris palikt. Bet noturējās ar vai visu dienu. Paklusām gan naktī cēlās ko mutē iemetamu lūkot, bet nu pat šis dzinējspēks nedeva spēku kustēt un ko darīt…
Kad meita aicināja dzīvot pie sevis uz pilsētu, Justs pat apvainojās – kā nu tā var? Kas tad ar viņa māju notiks?
Neko neizmainīja arī Elīnas prātīgās domas, ka tēvs viens tāpat te neko nepadarīs, bet viņa, tālu būdama, nespēs vienmēr izlīdzēt.
Bet vai tad Justs ko prasīja? Te bija viņa vieta. Māja un zeme, kuras dēļ viņš bija atteicies no panākumiem un slavas. No daudz vieglākas dzīves. Tā Justs domāja tagad. Jau no bērnības viņš dzirdēja tikai vienu – īstenā vērtība ir zeme, un cilvēks ir tās saimnieks.
Bet vai gan var aizmirst to, kā savulaik tika slavēti viņa akvareļi, balss un talants? Ansambļa dziedātāju sarīkotā Justa darbu izstāde kultūras nama zālē pulcēja visai lielu mākslas cienītāju pulciņu. Ja cilvēkiem gleznas patika un viņi tās slavēja, tad jau laikam arī tā domāja.
Atceroties tā laika notikumus, savus sapņus un panākumus, Justs zināja – viņa īstā vieta bija tur – starp cilvēkiem, kur viņš jutās atzīts un novērtēts. Būtībā Justs to nojauta jau tolaik, bet viņu turēja zeme. Pret kuru viņš tādu īstu mīlestību arī nebija izjutis.
Un atkal, nepatikas pret dzīvi un nīgru domu pārņemtam, Justam gribējās visā vainot Laumu, lai viņai vieglas smiltis – kāpēc tieši viņa pagadījās tajā ballē! Gadu vēlāk Justs būtu apprecējis košo rīdzinieci Brigitu, un viss viņa dzīvē būtu izvērties citādāk… Protams, atliek vien minēt – kā, un vai tagad nav vienalga. Mūžs bija iztecējis kā smilšu pulksteņa augšējais konuss… Ar tiem – tik trausliem un caurspīdīgiem – Justs bija apzīmējis vairākas lapas, un tādos brīžos kā šis visai bieži domāja – vai starp smilšu graudiņiem augšējā tilpnē nevarēja pagadīties kāds lielāks akmentiņš – lai ritējumu uz laiku aizkavētu… Tolaik, kad viss tik viegli devās rokās, vai vēl ne tik sen, kad blakus bija Lauma. Varbūt tad rastos jauns spars un vēl ko varētu izmainīt… Tagad, kad acis skaidri nesalasīja grāmatas burtus, bet kā spogulī redzēja visu aizvadīto dzīvi, viņš zinātu, kā dzīvot…
Lai gan – nu jau arvien biežāk gribējās būt blakus Laumai… Lai, roku uz sirds liekot, Justs varētu apzvērēt – “es centos”.
