Stāsta nobeigums. 5. Starpbrīdī blakussēdētājs stādījies priekšā kā Roberts un piedāvājies dāmu uzcienāt ar kokteili.
Stāsta nobeigums. 5.
Starpbrīdī blakussēdētājs stādījies priekšā kā Roberts un piedāvājies dāmu uzcienāt ar kokteili.
Jau pēc pirmajiem teikumiem Ernai šķitis, ka vīrietis ar viņu sarunājas kā senu paziņu, un – kā gan viņš uzminējis, ka Erna nedzer kafiju? Pat ja tā bija sagadīšanās, tad piedāvājums pēc izrādes viņu aizvest uz mājām, minot konkrētu ielu, vairs nevarēja būt nejaušība. Tad Erna tā arī bija pajautājusi: “Kā to saprast, ka…?”
Tas savukārt radījis mulsumu Robertam. Atgādinājis par kādu vēstuli, kurā stāsts par strūklaku pagalmā, balkoniņu ar vīnstīgām un rudu kaķi, viņš atzinies, ka uzmeklējis šo māju…
Ernai nekad nav bijusi raksturīga kareivīga rīcība, tāpēc arī šoreiz viņai neradusies pat doma – “Es viņām par to atmaksāšu!” Vien kāds mazs aizvainojuma āķītis ieķēries dvēselē – kā viņas tā, man aiz muguras…
Nomierinājis Roberta teiktais: “Bet nekas slikts taču nav noticis! Tu mani patiešām interesē. Un nu pat vēl vairāk, jo tikai tagad sākšu tevi iepazīt pa īstam.”
Nosprieduši, ka šo tikšanos pavisam godīgi var dēvēt par nejaušību, jo – viss jau varējis notikt arī citādāk, abi norunājuši satikties arī nākamajā dienā. Tad atkal – nākamajā…
Ernas skumjas nu bija pārvērtušās optimisma lādiņā, kas nu – kā spilgts saulessargs, kā dzidri zila debess, kā laivas bura – pletās arī pār Vizmu, Intu un Guntu un mudināja rosīties, censties, tiekties… Smaidīt un jokot. Mīlēt.
Ernas skumjas nu bija uzplaukušas gaišos cerību ziedos.
