Jau tikai atverot frizētavas durvis, sajutu – šodien te savāda noskaņa.
Jau tikai atverot frizētavas durvis, sajutu – šodien te savāda noskaņa. Cauri fēnu rūkoņai, ierastās klusinātās balsu murdoņas vietā, bija dzirdama tikai viena balss – spalgs, maza bērna visai uzstājīgs tonis, no kura, pat neizšķirot vārdus, bija noprotams – viss ir slikti.
Ieskatoties salonā, tur redzēju vien divas frizieres darām savu darbu, trešo, pie kuras biju ieradusies es, un pāris apmeklētājas: viena jau atvadījās, otra sēdēja blakus puisēnam, kuram šobrīd tika griezti mati. Bija redzams, ka arī viņa modernais ezītis tūlīt tūlīt būs apbrīnošanas vērts. Pirmklasniekam viņš man šķita par mazu, bet arī piecgadīgam zēnam varētu būt visai svarīgi izskatīties sakoptam. Uz viņu palūkojoties, viegli bija iedomāties, cik maigu šo sejiņu iepriekš darījušas garās lokas, kas nu kā nevajadzīgas mētājās nogrieztas.
Iesēdusies krēslā pretējā pusē, uzsāku sarunu ar savu frizierīti, taču jau pēc mirkļa manu sakāmo pārtrauca sauciens no aizmugures:
Tu, stulbā govs! Novāc rokas!
Tā kā klaigātājs neapšaubāmi bija mazulis, izbrīnīta skatījos spogulī, jo tas bija vienīgais veids, kā tobrīd varēju saskatīt, kas notiek telpas pretējā pusē.
Diemžēl spogulī redzēju vien zēna frizieres muguru un viņa mātes profilu. Manīju mammas roku noslīdam pār zēna plecu, dzirdēju viņas mierinošo balsi, bet jau mirkli vēlāk atskanēja nākamā zalve:
Kaza! Aita! Pietiek taču!
Šī “mīļvārdiņu” biruma apmulsusi, pirmajā brīdī visai pašsaprotami to uztvēru kā protestu pret frizieres cietsirdīgajām represijām – kā nekā skaistās lokas nogrieztas un pagalam! Līdz jaunām vismaz kāds gads būs jāgaida. Bet tad pamanīju, ka nākamo “smagās artilērijas zalvi” pavada zēna kājas spēriens mammas blakus esošajiem ceļgaliem, beidzot to ar vārdiem:
Aktrise! Beidz tēlot slimu! – un spļāvienu mammas virzienā.
Mamma mierinoši uzlika plaukstu uz mazā mežonēna rokas un mierināja:
Tūlīt, eņģelīt! Tūlīt, mīļais!
Šī paradoksa apstulbināta, blenzu spogulī un nesapratu – ko tas nozīmē? Un kas gan tā par mātes attieksmi?
Dīvainā kārtā friziere joprojām mierīgi turpināja savu darbu, un māte bez komentāriem visu pacieta… Noliekusi galvu, piesarkusi, viņa joprojām sēdēja blakus zēnam un lēnām glāstīja puisēna ceļgalu, pa brīdim klusā balsī mierinot:
Sēdi, dēliņ, mierīgi! Ja tu dīdīsies, tavai frizūrai sanāks robi!
Bet puika spalgā falsetā iespiedzās:
Es tai (stervai) zobus izsitīšu!
Joprojām mēma no izbrīna tobrīd pat aizturēju elpu.
Dzirdēju zēna frizieres aizrādījumus: “Kā nu tā var? Kauna nemaz nav? Tev sinepes uz mēles vajag uzsmērēt!” Puika, protams, neklusēja…
Tajā pašā laikā aptvēru – no krēsla nost viņš nespirinājās un prom nemuka… Ar rokām negrūstījās, frizieri neaizskāra. Kustībā bija vien viņa mute, palaikam kājas. Lai arī katrs spēriens satricināja augumu, ievēroju, ka galvu viņš centās noturēt iespējami stingri.
Visgrūtāk aptverama šķita mātes attieksme – kas tad šo zēnu apsauks, audzinās, ja ne pati māte? Saplēst aiz auss vai nopērt, ko visbiežāk esmu manījusi darām jaunās māmiņas šādos bezpalīdzības brīžos, neko nelīdzētu – visticamāk, sekotu vēl skaļāki bļāvieni un tiešāki spērieni, un matu griešanu nāktos pārtraukt. Tāpat jau bija skaidrs, ka puika pats no sevis šo attieksmi nav izdomājis. Tas ir tikai modelis, ko viņš kopē. Visticamāk – tēva. Tēvs viņa acīs ir Liels un Pieaudzis. Paraugs.
Ir visai daudz teicienu – gan par draugiem, kurus var vērtēt pēc izlasītajām grāmatām; gan par sievām pēc blakus esošajiem sakoptajiem vīriem; gan par vīriem pēc blakus esošajām sievām.
Bērns ir spogulis. Mazs ģimenes modelis. Kamēr viņš vēl nav sapratis, kas jānoklusē, kas citu acīm jāslēpj, viņš parāda visu – attieksmi ģimenē, intelektu, kultūru…
Reiz gadījās dzirdēt, kā kāds jauns tētis sajūsminājās, kad viņa mazais dēlēns vecāku kundzi nosauc par… Mh, jā. Toreiz kāda cita iejaucās un dabūja to pašu. Vai viņa ko izmainīja? Mājās tētis varbūt paglaudīja galviņu un teica – mācies, puisīt!
Tāpat kā toreiz, arī tagad jutu sevī briestošu niknumu – par mātes bezspēcību vai varbūt vienaldzību, par sievietes pašcieņas trūkumu. Par bezatbildību. Par visatļautību jau piecu gadu vecumā. Par apstākļiem, kas liktu viņam apklust. Un tomēr nesavaldījos… Kad puika, nikni raustīdams bikses, noslīdēja no frizētavas krēsla un, matu šķipsnas spārdīdams, atstāja salona telpu, es, īpaši ne pie viena konkrēti nevērsdamās, nevainīgi pajautāju:
Kā jūs domājat, vai viņu nevajadzētu aizvest pie zobārsta? Kur citur viņš iemācīsies paklusēt un mierīgi nosēdēt.
Spogulī manīju mātes nesapratnes pilno skatienu manā virzienā, dzirdēju savas frizieres aizturētu spurgšanu. Un redzēju, kā zēns, uz sliekšņa apstājies, pagriežas pret mums un, caur pieri nikni lūrēdams, izgrūž:
Es viņas visas nošaušu. Un tevi arī!
Satvērusi zēnu aiz rokas, mamma viņu steigšus izvilka no frizētavas.
Varēju jau mesties par pāraudzinātāju vai pārvērst visu jokā – tos bērni labi saprot, un tad iziet uz audzinošām pārrunām, bet – tam ir vajadzīgs laiks, un atrašanās frizētavas krēslā nav piemērotākā vieta. Turklāt manī neviens te neklausītos.
Tāpat kā tagad – spļaudoties novīstītu mazu, bet augošu kulaciņu un pagrieztu muguru, sak – nemaisies lielu cilvēku darīšanās!
Gluži vienaldzīga pret šo atgadījumu nepaliku – painteresējos, kas ir šis nākotnes paaudzes spožais pārstāvis.
Nojauta un situācijas izpratne mani nevīla. Jā, pārsvarā dzīvo mājās ar bezdarbnieku tēti, kuram daudz un dažādu problēmu. Reizēm pie vectētiņa laukos. Māte ir klusa un bēdu pārņemta sieviete, visumā bikla un neuzņēmīga. Nomākta un nobaidīta.
Varot jau meklēt palīdzību pie psihologa, bet… Kurš no viņiem to darīs?
Iztēlē vēl joprojām redzot acu priekšā šo puisēnu, domāju – kuram pedagogam nepaveiksies – kura klasē nonāks šis mazais mežonēns. Kura būs tā meitene, kas, puiša bravūras un ārējā izskata apburta, iemīlēsies šajā dūru vīstītājā? Kura būs tā sieviete, kuras neatkārtojamo individualitāti iznīcinās šis neaudzinātais, egoistiskais patmīlis.
