Es izvēlējos “ēnot” žurnālistu, jo man tas šķiet interesants darbs. Ir ļoti aizraujoši iepazīt jaunus cilvēkus un intervēt tos, kā arī pēc tam veidot rakstus avīzei. Šajā darbā var uzzināt daudz ko jaunu, un tas iemāca sarunāties ar cilvēkiem. Katram ir jāatrod sava pieeja, jo, ja tu vēlies, lai cilvēks tev kaut ko pastāsta, tev pašam ir jābūt atvērtam un ieinteresētam. Ir arī vilšanās, piemēram, kad tu vēlies kādu intervēt, bet viņš paiet tev garām un ignorē vai dusmīgi paskatās. Ir arī rūpīgi jāizvēlas jautājumi, kuri ir pieņemami, ētiski intervējamajai personai. Žurnālistam ir arī liela ietekme uz sabiedrību, jo tieši viņš ir tas, kurš visiem pavēsta par notikušo, tāpēc viņš nedrīkst sagrozīt informāciju vai pielikt klāt izdomātus faktus. Es izvēlējos Ēnu dienā viesoties “Alūksnes Ziņās”, jo man šķita, ka te būs interesanti un aizraujoši, kas tā arī bija. Šī ir laba vieta, kur doties “ēnot”. Izrādījās, ka žurnālista profesija ir pat interesantāka, nekā man sākumā šķita. Es te pavadīju vienu darba dienu, kas būs neaizmirstama, jo šodien es varēju uz ielas cilvēkiem uzdot dienas aktuālo jautājumu un nofotografēt viņus. Protams, bija arī cilvēki, kas nevēlējās runāt un tikai pasmaidīja. Vēl iepazinos ar avīzes maketēšanu un programmām, kur to dara. Ļoti aizraujoši bija iejusties žurnālista darbā! Ja tu vēlies strādāt par žurnālistu, tev ir jābūt sabiedriskam, aktīvam, drosmīgam un jāiemācās sarunāties ar dažādiem cilvēkiem. Mani šī profesija ieinteresēja – domāju, ka būtu interesanti kļūt par žurnālistu.
Šogad uzņēmām 16 “ēnotājus”. Bērni bija gan no Alūksnes pilsētas skolām, gan arī Ziemeru un Bejas pamatskolas. Pārsvarā bērnus interesēja grupu skolotāju darbs, divi bērni “ēnoja” sporta skolotāju. Bērni kopā gāja ārā pastaigās, piedalījās nodarbībās. Interesanti bija tas, ka divi no bērniem izvēlējās “ēnot” konkrētu skolotāju, jo bija pie viņas mācījušies. No šiem 16 bērniem 4 bija mūsu absolventi. Šie bērni ir ļoti jauni – no 6. līdz 9.klasei, bet viņiem bija interesanti vērot interesējošās nozares darbu. Sporta skolotāju “ēnoja” arī kāds 9.klases audzēknis, kurš ir ļoti mērķtiecīgs. Viņš arī vēlas iestāties Sporta akadēmijā. Bērniem noteikti ir prieks, un arī mums ir patīkami, ka bērni bija ieinteresēti. Mēs labprāt uzņemam “ēnotājus” un dalāmies ar to, ko darām. Šogad interesanti bija arī tas, ka starp “ēnotājiem” bija seši puiši. Tas patīkami pārsteidz, jo parasti “ēnotājas” pārsvarā bija meitenes. Būtu jauki, ka pie mums reiz sāktu strādāt arī kāds puisis, jo ir pirmsskolas izglītības iestādes, kurās par skolotājiem jau strādā vīrieši.
Šī ir mana otrā “ēnošanas” reize. Pirmo reizi biju “ēnot” Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci, bet šogad uzzināju, ka var pieteikties “ēnot” Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Uzrakstīju motivācijas vēstuli un manu kandidatūru apstiprināja. Protams, jutos pacilāts. Mums bija iespēja aplūkot Rīgas pili, piedalīties tiesnešu zvēresta nodošanas ceremonijā un heraldikas komisijas sēdē, kuru vadīja vēsturniece un heraldikas speciāliste Ramona Umblija. Viņa pastāstīja, ka Ventspils novads izdevis jaunus sešu pagastu ģerboņus. Prezidents tos apstiprināja un arī to, ka tie oficiāli stāsies spēkā. Mums bija iespēja arī pusdienot kopā ar prezidentu un apspriest sev svarīgo. Minēju prezidentam, ka būtu nepieciešams vairāk domāt par to, kā atgriezt cilvēkus atpakaļ Latvijā. Politiķi parasti runā plaši, bet ne konkrēti. Uzskatu, ka vajadzētu valstī atjaunot to, kas ir sagrauts, piemēram, cukurfabriku un attīstīt ražošanu. Tikai tad cilvēki atgriezīsies. Prezidents vien noteica: “Jā, jā…” – kā jau tas ir politiķiem ierasts. Es pats gan gribētu studēt jurisprudenci, jo mani interesē likumi. Man pašam mājās ir Satversmes grāmatiņa, kuru ik pa laikam pāršķirstu. Pārzinot likumus, vēlāk var arī strādāt valsts pārvaldē. Katram jaunietim iesaku skatīties kaut vai vismaz ziņas, jo ir svarīgi būt informētiem. Dažbrīd ir absurdas situācijas, kad cilvēki Latvijā nezina, kurš ir Ministru prezidents un Saeimas priekšsēdētājs. Viss ir tikai mūsu pašu rokās. Ja mēs paši neiesaistāmies politikā, politika veido mūs. Politiķi ir tie, kuri pieņem likumus, vadoties pēc kuriem mēs nākotnē dzīvojam. Tikai mūsu pašu rokās ir mainīt Latvijas nākotni.
