Neatklāšu jaunu patiesību, sakot, ka nekas šajā pasaulē nenotiek bez mīlestības.
Neatklāšu jaunu patiesību, sakot, ka nekas šajā pasaulē nenotiek bez mīlestības. Ne īsas tikšanās maijā, kad zied ābeles, ne skumjas šķiršanās septembrī, ne svētku, ne vientuļas pelēcības. Mīlestība ir neatņemama ikviena pasākuma daļa, arī tā skumju atmiņu pieskaņota novakara, kad ejam uz kapsētu, lai aizdegtu sveces aizgājušo mīļo cilvēku piemiņai.
Svecīšu vakaru es saucu par dvēseļu svētkiem, kad nerunā vārdiem, bet runāt ļauj cilvēku sirdīm un dod brīvību atmiņu straujajiem zirgiem.
Nometos ceļos un lūgšanā salieku rokas. Tajās sargāju savu pagājušo bērnību, ko sildīja un izgaismoja vecvecāku mīlestības stari, kad vectēva uz smilgas vērtās pirmās zemeņogas šķita saldākās pasaulē, bet vecmāmiņas ceptās maizes rieciens – lielākais gardums. Klusībā lūdzu par visiem man mīļajiem cilvēkiem, kuru vairs nav šajā pasaulē. Viņi nekad neatgriezīsies, bet manas atmiņas ir acīm nesaskatāms ceļš uz fiziskas bezklātbūtnes tikšanos.
Kā mūžīgo uguni aizdedzu sveces dvēseļu piemiņai. To dvēseļu piemiņai, kas kā neredzami balti taureņi šai vakarā lidinās mums apkārt. Tie lido uz sveču gaismu, lai apdedzinātu spārnus, liekot mums izjust, cik ļoti sāp, ja kāda cilvēka vieta šai pasaulē negaidot kļuvusi tukša, liekot apzināties, lai dzīvē iemācītos daudz ko saprast, dažkārt ir sāpīgi jāapdedzinās, un ne jau pie sveces sildošās liesmas.
Klusums un miers ir visapkārt, jo tikai klusumā iespējams saklausīt, kā runā dvēseles, sajust, kā tās vieglītēm apņem plecus un tikko jaušami pieskaras vaigam. “Viss būs labi,” bez vārdiem tās mierina, un tu notici šīm bezvārdu izjūtām, kas dod spēku un drosmi dzīvot tālāk.
Uz kapu kopiņām gulst ziedi, rokas sadodas sasveicināšanās spiedienam, kautri, tikko pamanāmi smaidi un vispārējs iekšējs miers. Acu skatieni vērīgi raugās apkārt, lai mazliet ilgāk pakavētos pie kopiņām, kuras neizgaismo mīļu roku degtas sveces. Klusi minējumi: nevarēja atnākt, jo nebija laika, nevēlējās atnākt. Minējumu vienmēr ir daudz, bet patiesība – viena. Dažkārt pārlieku skaudra – vairs nebija, kas atnāk.
Raugos sveču liesmās un domāju, vai dvēseles tāpat kā cilvēki uz šīs zemes spēj būt laimīgas, spēj priecāties un raudāt, spēj piedot un nosodīt? Atbildes nav, saprotu, to iespējams uzzināt tikai tad, kad paši pārvēršamies baltos neredzamos taureņos, lai sargātu tos, kas paliks pēc mums.
Es eju uz dvēseļu svētkiem ar baltu asteru pušķi rokās, lai klusībā pateiktu to, ko savulaik negribēju vai nepaspēju pasacīt, lai vēl un vēlreiz izbristu cauri atmiņu pļavām un izstaigātu meža takas, pa kurām šodien staigājam vieni. Ticu, ka visu man mīļo cilvēku dvēseles, kuru vairs nav, kā balti taureņi salido apkārt, un mēs atkal esam kopā, kā kādreiz bērnībā, skolas gados un jaunībā.
Es eju svinēt svētkus dvēselēm.
