Valmieras Drāmas teātris 13.jūnijā pulksten 18.30 aicina uz pirmizrādi – Juris Helds “Nomales bildīte”.
Valmieras Drāmas teātris 13.jūnijā pulksten 18.30 aicina uz pirmizrādi – Juris Helds “Nomales bildīte”.
Latvijas Dramaturgu ģildes organizētajā pilna apjoma (vairākcēlienu) lugu konkursā, kas beidzās 2002.gadā, “Nomales bildīte” tika ierindota starp 11 labākajām lugām – konkrēti drāmas un traģēdijas žanrā. Pats autors lugu dēvē par eksistenciālu drāmu, taču nevis eksistenciālisma kā mākslas virziena izpratnē, bet gan mūsu pašu dzīves līkloču piesātinātības nozīmē.
“Arī nomale lugā darbojas kā viens tēls, kā garīga substance, kurai ir sava īpatnēja gravitācija un ap kuru riņķo cilvēku dvēseles katra savā orbītā,” saka Juris Helds. Notikumi risinās mūsdienu apstākļos, kad kārtības sargiem – mūžīgajiem kalpiem ir dots uzdevums iztīrīt apkārtni no nevēlamiem “elementiem” jeb bezpajumtniekiem. Būtībā tā ir fiziska un psiholoģiska rakstura vardarbība, cilvēku medības, kas latviešus skārušas jau kopš vācu kundzības laikiem, ietiekušās padomju laikā ar ļaužu piespiedu izsūtīšanu no dzimtenes un ir potenciāli iespējamas vēl šodien – viens rīkojums no valsts varas instancēm, un visas paradoksālā kārtā demokrātiskai (!) sabiedrībai “bīstamās” personas var sagaidīt geto režīms.
Līdz ar lugas varoņu caurstaigājamo apziņas un zemapziņas robežu “Nomales bildītē” ienāk dažādas laiktelpas. Piemēram, Barona tēlam, kurš, lai arī ir simboliska figūra, nav jāuztver kā vācu barona arhetips, jo šāds tituls pastāv vēl joprojām, piemīt ekstrasensa spējas – viņš redz vīzijas no pagātnes. Baronā mājo klīstošā holandieša, dēkaiņa gars, kas mudina viņu atgriezties savu senču dzīvesvietā nomalē. Intuitīvs domu pievilkšanās spēks saista Baronu ar jauno mākslinieci Vitu, kura caur gleznošanu iluzori meklē patvērumu no sociāli nepastāvīgās ikdienas. Vīrs vārdā Vičus dziļā vientulībā, baudīdams brīvību no urbānās civilizācijas, mitinās bijušā lēģera teritorijā, kur, iespējams, gājis bojā viņa tēvs, un nemaz nealkst atgriezties komfortablajā pasaulē, kas pārpildīta ar materiāliem labumiem. Vecāmāte vēl aizvien intensīvi “dzīvo” 1949.gada ļaunajā murgā, izmisīgi meklēdama savu aizvesto dēlu. “Nomales bildīte” Aigara Vilima režijā ir pirmā Jura Helda luga, ko iestudē profesionālā teātrī, taču ne pirmā profesionālu aktieru izpildījumā – 1988.gadā Januss Johansons bijušajā Mākslas darbinieku namā uzveda Jura Helda traģikomēdiju “Patvāra diena”, piedaloties Valmieras teātra māksliniekiem. Aigars Vilims atzīst, ka “Nomales bildītē” viņam aktuālas šķiet divas paralēlās tēmas, pirmkārt, mākslinieka (Vitas) skatījums uz dzīvi, spējot savas fantāzijas materializēt ar otas palīdzību, un, otrkārt, nākotnes vīzija par to, ka slimo, kroplo, bez pajumtes palikušo un citu sociāli neaizsargāto būtņu izskaušana no sabiedrības reāli var notikt vienmēr. Izrādē svarīgi uzburt impresijas atmosfēru, virknējot ainas kā mazas bildītes no dažu cilvēku dzīvē tik liktenīgās nomales, skanot igauņu komponista Arvo Perta un Emīla Zilberta mūzikai.
