Rudenīgais vējš, noskrējies pār lauku laukiem, bezspēcīgi cīnās ar lietavu izmērcētajām lapām, kas spītīgi turas zālē. Pie nelielā nama koka lieveņa uz vienu un otru pusi maršē melns runcis.
Rudenīgais vējš, noskrējies pār lauku laukiem, bezspēcīgi cīnās ar lietavu izmērcētajām lapām, kas spītīgi turas zālē. Pie nelielā nama koka lieveņa uz vienu un otru pusi maršē melns runcis.
Jau iztālēm, pamanot retos garāmgājējus, kaķis žēlīgi ieņaudas, it kā steidzot pavēstīt sūro likteni, kam raksturīga skopa ēdienreize vienreiz dienā un ilgas stundas – vadītas lietū un vējā. Neviens tā arī nav noskaidrojis, vai melns kaķis ir laba vai slikta zīme. To nezina arī pats dzīvnieks. Vēl mazāk – saimnieki. Cauri vecajām ābelēm klusi zogas vēlas novembra pēcpusdienas krēsla. Nomācoša, necaurredzama un bezcerīga tā pieplok mājas šaurajiem logiem, juzdamās pārsteigta par pašas atspulgu stiklos – tikpat tumšu un nomācošu kā namā mītošo cilvēku domas.
Krēsla izlodā pieticīgā mājokļa kaktus un savos valgos nemanāmi iepin uz mūrīša sēdošo veco sievieti. Viņa tā sēž katru vakaru. Ne tāpēc, ka mūrītis silts, bet laukā trakojošā vēja auri sacenšas skaļumā ar tuvējās upes čalu. Te – aizdurvē – viņa jūtas droša un pasargāta no apkārtējās pasaules un tajā mītošajiem ļaudīm. Vismaz tā domā pati sēdētāja. Istabā izplēn vārdi par to, cik cilvēki šodien kļuvuši ļauni un skopi, cik nežēlīgi un kāri pēc otra mantas, cik nenovīdīgi un mīlēt nespējīgi. Pirksti kā koku saknes saķeras cits ar citu, bet skatiens, šķiet, krēslainajā telpā izsviež dusmu zibšņus. “Es viņiem visiem parādīšu, kā mani apkrāpt, kā izmānīt mantu, kā apzagt un apvainot!” lūpas izčukst vārdus – tik smagus kā tuvējo dzirnavu dzirnakmeņi. “Gan viņi man vēl redzēs! Visi. Gan taisnība būs manā pusē!” sirmgalves balsī jaušama spītīga apņēmība gūt uzvaru pār visiem ļauna darītājiem. Visu mūžu viņai ar tiem vajadzējis cīnīties līdz spēku izsīkumam. Gan kolhozu laikā, gan tagad. Un nevilšus sākas sievietes atmiņu skrējiens pār nodzīvotā mūža gadiem, kuros, vai patiesi, nav bijis nekā laba? Viņasprāt, nav.
Man reiz bija viss
“Man ir grūti. Ļoti grūti. Gandrīz 30 gadus nostrādāju kolhoza fermā. Domāju – izaudzēšu savus bērnus, nopelnīšu labu pensiju un dzīvošu mierīgi, bet tagad vecumdienas pienākušas tādas… Nezinu, kā dzīvot, bieži domāju padarīt sev galu,” uz mūrīša sēdētāja sarosās, tik dramatisks pašai šķiet šāds dzīves gala risinājums. Varbūt tad apkārtējie viņu sapratīs un novērtēs, citādāk paši ar savām dzīves problēmām vien sitas, bet to, kāds noskaņojums pārņēmis kaimiņmāju, pat nepamana. “Tad tikai viņi redzēs, kad manis nebūs!” rokas uz krūtīm saliekas sargājoša krusta zīmē. “Bija reiz man viss. Vecāki, meža platība, ko ar radinieci izdalījām uz pusēm, arī manta, bet tagad no tā visa nekas nav palicis pāri. Cik naudas esmu iztērējusi pa labi un kreisi, lai dažādus īpašuma dokumentus sakārtotu. Domāju – viss būs, bet visu man izmānīja. Tagad tik vien kā slimības man palikušas,” vārdi kā strauji raidītas bultas lido un atsitas istabas pretējā sienā. Tajos tērpjas viss – gan jaunības gadi vecāku mājās un kara laiks, gan darba gaitas, kas pa dažādiem ceļiem izvadājušas. Savādi, ka apkārt slikti ļaudis vien gadījušies, kas ne tā saimniekojuši, ne tādus lēmumus pieņēmuši, pat pašas bērni nepareizos vīrus un sievas izraudzījušies. Tā vien šķiet, ka visa dzīve melna kaķa ēnā vien dzīvota. Sieviete lēnītēm pieceļas no mūrīša un, piegājusi pie loga, mēģina saskatīt piekalni, par kuru lejup ved šaura pašas iestaigāta taka. “Ak, šī piekalne, cik reižu, lejup iedama, esmu paklupusi uz takas, bet nav neviena, kas pasniegtu roku un palīdzētu piecelties. Visi mani aizmirsuši, visi!” viņa pukodamās atgriežas ierastajā vietā, kur vairāk siltuma, kur viņa vairāk jūtas pasargāta.
Gudri visu izkrāpa
Kā tumša un draudīga josta pamalē tik tikko saskatāma tālīnā meža svītra. “Meža dēļ jau viss, kā saka, sagāja dēlī. Domāju, lai ar to rīkojas, kā grib, tad, kad būšu mirusi, vismaz tagad man no tā būtu kāds labums, bet nu nav nekā. Visādus papīrus lika man parakstīt, līdz izrādījās, ka mežu esmu uzdāvinājusi. Gudri man visu izkrāpa, gudri gan. Ar 80 latu pensiju izdzīvot nevaru, zālēm nauda vajadzīga, veikalā arī viss dārgs, ja kāds atnāk kaut ko palīdzēt, tad arī par velti pirkstu nekustina. Apnicis dzīvot visu aizmirstai,” domas kā uzmācīgas mušas sitas sirmgalves smadzenēs. Nemīlēta, apkrāpta, aizmirsta… Sieviete pieceļas, lai iedegtu gaismu istabā. Roka sniedzas pretim slēdzim, bet tad strauji atraujas atpakaļ. Nē, viņa labāk šovakar paliks tumsā, tad ļaunā, krāpnieciskā pasaule būs mazāk saskatāma.
“Kas to teicis, ka mātes lielākā bagātība ir viņas bērni? Kur tad šodien ir tie mani bērni? Cik bieži te iegriežas? Kad man bija ko dot, tad gan atcerējās? Viss viņiem tika – mežs, automašīna, ar kuru solīja atvest malku, pat piecas savas pensijas neliedzu. Kur tas viss ir šodien? Malkas šķūnī drīz vējš svilpos. Kad prasīju, lai man arī atvēl kādu naudas mazumiņu, tad pasolīja koka mēteli,” sākotnējā pukošanās pamazām pārvēršas dusmās. “Vai es viņus tādus audzināju, lai mātei piedraudot zem deguna pabāztu kulaku?” sieviete nerimstas, izmisīgi mēģinot rast atbildi, kas pie tā vainojams. “Viņi ir citu sakūdīti un viss. Tagad tikai gaida manu nāvi, lai arī māju, kas celta par manu naudu, varētu sadalīt un tikt pie naudas. Negribu savām acīm skatīt tos kūdītājus un kūdītājas!” pirksti savelkas kulakā. “Sazvērnieki, vairāk nekas!” sirmgalves spriedums ir nelokāms. Ja arī vissmalkākās nianses uztver spējīgs cilvēks mēģinātu kaut vienā viņas vārdā vai teikumā saklausīt mīlestību pret bērniem, tas būtu veltīgi. Mīlestības nav. Ir tikai vainīgie.
Meklēju pasaulē taisnību
Ir jau krietni vēls, kad vecā sieviete atkal pieceļas un dodas uz virtuvi, lai plīts mutē iemestu kādu malkas pagali un paraudzītu kaut ko vakariņu tiesai. Ielējusi krūzē tēju un saspiedusi rokā maizes ņuku, viņa piemetas pie virtuves galda, uz kura traukā dvako cigarešu izsmēķi – labā kaimiņa atstāti. “Lai jau kāds cilvēks, tomēr malku palīdz ienest, aprunājas. Vismaz ir kāds, kurš mani saprot, kas bēdājas. Patīk jau vīram iedzert, bet šodien visi tādi. Par baltu velti malku nenesīs. Cik neesmu gājusi uz pagastu palīdzību un taisnību prasīt, bet tur vieni blēži vien sēž. Neviens mani nesaprot. Pašlabuma meklētāji. Labi, ka vismaz tas kaimiņš. Slikta tā pasaule, slikta,” izskan nopūta. Kad maize notiesāta un tēja izdzerta, var nesteidzīgi aizstaigāt līdz šķūnim, kas savulaik tik tikko spējis piesegt būvniecībai noderīgos materiālus un daudzas citas saimniecībā vajadzīgas lietas, bet tagad tukšs kā izslaucīts. Nav kur skatienu piesiet. “Kas man šodien no tās skatīšanās par labumu? Kad visa bija gana, tad gan sirds priecājās. Izvalkāja pa plašo pasauli manu mantu, izvalkāja. Visi te zagļi vien, kas neko citu neprot, kā cilvēkus uz sliktiem darbiem pavedināt. Varētu jau tiesā taisnību meklēt, bet cilvēki runā, ka tas veltīgi. Zinu, ka visi vēlas tikai manu nāvi. Ir jau cilvēki, kas atnāk un izstāsta, ko par mani runā,” turēdamās kailajos ābeles zaros, lai, pret piekalni kāpjot, nepakristu, pukojas sieviete, ar kāju pastumdama malā melno runci, kas manās iešmaukt istabā, lai izžāvētu samirkušo kažoku. “Ko tu te maisies, kāds no tevis labums, būtu labāk gājis peles medīt!” ass vārds pa rokai arī kaķim. Tad namdurvis aizcērtas. Pa vidu divām pasaulēm. Tai ļaunajai, kas tur, ārā, tai ciešanu pilnajai, kas iekšpusē. Arī dienā durvis ir aizslēgtas, jo katram, kas tuvojas mājai, vispirms caur logu tiek uzmests vērīgs skatiens. Ja pazīstams, noskrapst slēdzene, ja svešs – veltīgi klaudzināt.
“Man ir bail dzīvot. Naktīs nenāk miegs, ieklausos visos trokšņos. Varētu mesties kopā ar kādu cilvēku, bet kā zināt, ka atkal netikšu apkrāpta? Nesaprotu, kas notiek ar cilvēkiem, bija draudzene, kas savulaik teica, lai, kad vien vajadzīgs, nāku pēc palīdzības, bet tagad ar mani izvairās runāt. Droši vien kāds mani ir apmelojis,” prāto sieviete, atkal ieņemdama ierasto vietu uz mūrīša. “Nezinu, kā lai viena dzīvoju šai ļaunajā pasaulē, nudien nezinu,” klusumā izskan vārdi.
Pie namdurvīm joprojām mīņājas melns kaķis, bet vējš, rudenīgās tumsas nomākts, uz brīdi pieklust. Joprojām neviens nav pierādījis, ka melns kaķis nes nelaimi. Varbūt nepareizi ir meklēt vainu dzīvniekā. Tā jāmeklē pašā cilvēkā. Cilvēkā, kas visu mūžu ikkatrā sīkumā saskatījis tikai slikto, līdz beidzot pārsteigts lūkojas apkārt, kā tā var būt, ka mūža nogalē palicis viens.
Mājas logos tonakt gaisma neiedegas. Varbūt rīts tajos iemetīs kaut vienu vienīgu saules staru, lai tas sasilda dvēseli, kuru sagrauzusi neapmierinātība. Dvēseli, kas labprāt izvēlējusies mājot melna kaķa ēnā. Vai tā ir vieglāk? Atbildes joprojām nav.
