Mums katram ir sava dzīve. Mēs to sākam kā pavisam mazas un neaizsargātas būtnes, kuru liktenis ir citu cilvēku rokās.
Mums katram ir sava dzīve. Mēs to sākam kā pavisam mazas un neaizsargātas būtnes, kuru liktenis ir citu cilvēku rokās. Mēs neprotam ne paust savu viedokli visiem saprotamos vārdos, ne izdarīt kaut pusi no tā, ko spēj tie, kas par mums vecāki. Taču ar laiku mēs visi to iemācāmies. Taču tas tāpat paliek tikai mūsu dzīves sākums, pats ievads, pati pirmā lapaspuse grāmatā, kura būs jāuzraksta katram atsevišķi, vadoties pēc savas dzīves. Mēs varēsim pašķirt lappuses atpakaļ, brītiņu pagremdēties atmiņās, apskatīt pagātnē pieļautās kļūdas, lai tās neatkārtotu. Vienīgi apskatīt lapaspuses, kuras vēl nav bijušas, mēs nespējam, jo tās ir miglā tītas, tukšas. Dažkārt mūsu dzīve krustosies ar citām dzīvēm, tādām pašām kā mūsējā. Arī no tām mēs varam mācīties. Ir tāds teiciens – gudri cilvēki mācās no savām kļūdām, vēl gudrāki – no citu.
Dzīve ir ne tikai grāmata, tā ir arī ceļš. Sākumā tam ir tikai nedaudzi pagriezieni, pa kuriem iet tālāk. Ar laiku to kļūst arvien vairāk, teju katru dienu nākas starp kaut ko izšķirties, to pat īsti neapjaušot. Taču kā sākumā, tā beigās ceļš nav taisns, tas ir līkumiem un negaidītiem pavērsieniem pilns. Tu nevari zināt, kas sagaida nākamajā ceļa līkumā, tev ir līdz tam jānokļūst. Taču šis ceļš neiet tikai līkumos, tas iet arī augšup un lejup, pret kalnu un no tā. Ejot augšup, mēs lēnām sasniedzam kulmināciju, līdz viss iegriežas pretēji, ceļš sāk iet lejup. Ir jāpiedzīvo zaudējuma rūgtās sāpēs, lai spētu apjaust uzvaras saldo prieku. Taču mūžīgi ceļš uz leju neies, ja vien pats dzīvotājs to nevēlēsies. Katrs ir savas, tikai savas laimes kalējs. Tāpat šis ceļš mūžam neturpināsies viens, tas krustosies ar citiem ceļiem, tas varbūt pat ar kādu ceļu ies kopā, taču saglabās savu individualitāti. Jo tas ir tavs ceļš. Tā ir tava dzīve. Tas esi tu.
Anete
