Alūksnes senioru korī “Brūklenājs” ir sava nerakstīta tradīcija – sumināt jubilārus. Nesen savu 80. dzimšanas dienu svinēja arī kora dalībnieks, alūksnietis Miervaldis Ārgalis.
Alūksnes senioru korī “Brūklenājs” ir sava nerakstīta tradīcija – sumināt jubilārus. Nesen savu 80. dzimšanas dienu svinēja arī kora dalībnieks, alūksnietis Miervaldis Ārgalis.
M.Ārgalis ir dzimis 1926.gadā Naukšēnu pagasta “Kalnbollēs”, kas atrodas ceļā starp Naukšēniem un Piksāriem, bet vecumdienas tagad pavada pie meitas Ineses Alūksnē.
“Vecākiem bijām trīs bērni. Brālis bija divus gadus vecāks, bet mēs ar māsu bijām dvīņi. Ģimenē dzīvojām saticīgi, tomēr jāatzīst, ka māsu, kā jau vienīgo meitiņu, lutināja, bet es to nepārdzīvoju. Tēvam bija liela saimniecība, ko viņš bija mantojis no sava tēva – mana vectēva, un tajā visi kopīgi saimniekojām,” atceras M.Ārgalis.
Atceras ganu rītu skaistumu
Kā jau visiem lauku bērniem, arī viņam pirmais darba pienākums bija ganos iešana. “Grūtākais toreiz bija agrā celšanās no rītiem, toties rīti dabā bija ļoti skaisti! Lai arī rīta rasā nereti sala kājas, to kompensēja rītu skaistums, jo tieši tad visskaistāk dzied putni un ir visspirgtākais gaiss. Arī kaimiņu puikas bija gani. Uz pļavu robežas satikāmies un kopīgi draiskojāmies, dažreiz pat aizmirstot savus ganāmpulkus, kas tikmēr iezagās kaimiņu druvā vai iemuka mežā, un tad, protams, mums bija nepatikšanas. Ilgas manas ganiņa gaitas nebija, jo, kad paaugos, mani nomainīja māsa un bija jāķeras pie dakšu kāta un arkla balsta,” stāsta M.Ārgalis.
Skolas gaitas M.Ārgalis uzsāka Mirķu pamatskolā, kur skolas pārzinis bija viņa onkulis Ādams Ārgalis. Par viņu M.Ārgalim ir saglabājušās ļoti jaukas atmiņas. “Onkulis pret mums bija ļoti labs. Ja kaut ko palīdzējām viņam mājas darbos, vienmēr uzcienāja ar kārumu. Viņš bija muzikāls, bija diriģents pagasta korim. Arī mana mamma bija muzikāla. Mums mājās bija klavieres, ko viņa labprāt spēlēja. Mamma spēlēja arī ērģeles dievkalpojumos Rūjienas un Piksāru baznīcā. Arī es pašmācības ceļā kaut cik apguvu klavierspēli, akordeona un vijoļspēli. Tas viss veicināja manu mīlestību uz mūziku,” atzīst M.Ārgalis.
Ar draugiem vēžo un makšķerē
Jaunībā viņš bija iesaistījies arī mazpulku organizācijā. Tolaik mazpulki nelielos lauciņos audzēja dažādus kultūraugus, tos pārdodot, bija iespēja nopelnīt. “Tā es tiku pie sava pirmā velosipēda, kas bija paša nopelnīts. Vasarās ne tikai strādāju, bet arī kopā ar kaimiņu puikām braucu uz tuvējo Ķiru upi vēžot un zivis makšķerēt. Toreiz daba vēl nebija tik ļoti piesārņota kā tagad, netrūka ne zivju, ne vēžu,” uzsver M.Ārgalis.
Mirķu pamatskolā viņš absolvēja tikai četras klases, jo pēc tam šo skolu likvidēja un mācības vajadzēja turpināt Naukšēnu centrā uzceltajā jaunajā skolā. “Tur dziedāšanas skolotājs un klases audzinātājs bija mans brālēns Edvīns Ārgalis. Viņš bija stingrs, bet labs skolotājs – daudz ko iemācīja. Pēc Otrā pasaules kara viņš aizdevās uz Kanādu, kur kopā ar savu ģimeni dzīvo vēl tagad. Mana māsīca – viņa māsa Dzintra – pēc kara nokļuva Austrālijā, kur vēl joprojām dzīvo kopā ar savu ģimeni,” saka M.Ārgalis.
Pēc pamatskolas absolvēšanas viņš turpināja mācības Burtnieku lauksaimniecības skolā. Brālis mācījās Bulduru dārzkopības skolā, bet dvīņumāsa – mājturības skolā Virķēnos.
“Laimīgā kārtā” saslimst
M.Ārgalis atzīst, ka viņa mūžs nav bijis viegls. 1944. un 1945.gadā viņš dienēja leģionā un attiecīgi pēc tam no 1945. līdz 1946.gadam bija filtrācijas nometnē Vožajelā. Pēc pārvietošanas uz Igauniju “laimīgā kārtā” saslima un 1947.gadā dabūja “balto” biļeti.
“Biju saslimis ar malāriju, tādēļ tiku pārsūtīts uz Tallinas slimnīcu. Tur bija ļoti lādzīgs ārsts un arī medicīnas māsiņa, kas man iedeva atvaļinājumu. Dzīvojos pa māju, bet pirms atgriešanās slimnīcā biju lietojis alkoholu. Ārsts mani brīdināja, ka gaidāmas lielas nepatikšanas par tādu rīcību – kara tribunāls. Viņš solīja man palīdzēt un iedeva izdzert dzeltenas tabletes. Pēc to lietošanas kļuvu dzeltens kā vasks, iestājos ierindā, un, kā komandieris mani ieraudzīja, teica, lai dodos prom, ka tādus nevajag. Ārsts slēdzienā ierakstīja, ka man ir sejas tuberkuloze, un ļāva laimīgi braukt uz mājām. Protams, mana “slimība” pēc tam ātri vien pārgāja. Vēl tagad esmu pateicīgs šim ārstam,” saka M.Ārgalis.
Leģionārs – kolhoza priekšnieks
1947.gadā viņš atgriezās tēva mājās, bet 1948.gadā apprecējās ar klasesbiedri Elzu Zariņu un kopīgi dzīvoja “Kalnpiksāros”.
“Iestājāmies kolhozā, kur bija sūri un grūti jāstrādā. Sieva Elza sapņoja par mākslas vidusskolu, bet kolhozs piespieda kļūt par cūkkopēju, tad – laukstrādnieci un vēl vēlāk – par lopkopēju. Arī es esmu izmēģinājis dažādus darbus – biju laukstrādnieks, dārznieks, tad brigadieris laukkopībā. Tieši ņemot vērā šo darbu, veiksmīgi tiku garām 1949.gada izsūtīšanai, jo biju vajadzīgs kolhozam. Divus gadus kopš 1962.gada biju kolhoza “Zvaigzne” priekšsēdētājs. Mana māte bija ērģeļniece, tāpēc man nācās šo darbu pamest, lai partijas sekretāram nebojātu nervus, ka leģionārs ir kolhoza priekšnieks. Bet es nemaz neļaunojos, ka mani atlaida no tik liela amata, jo ļoti negribēju to pat uzņemties,” saka M.Ārgalis.
Skumst par Latvijas laukiem
1965.gadā viņš ieguva dokumentu par elektriķu kursu beigšanu Valmierā un iestājās Latvijas Republikāniskajā neklātienes lauksaimniecības tehnikuma elektrifikācijas nodaļā.
“Ilgus gadus strādāju Naukšēnos par elektriķi. Pēc četru kolhozu apvienošanas strādāju paju sabiedrībā “Naukšēni”. Elektriķa darbam esmu veltījis 22 sava mūža gadus. Savulaik elektrificējām ļoti daudzas mājas,” atceras sirmais vīrs.
M.Ārgalis atzīst, ka ir piedzīvojis daudzas varas, bet vislabākās atmiņas saglabājušās par Ulmaņlaikiem. “Kādas tik valdīšanas neesmu piedzīvojis – Ulmaņlaikus, krievu valdīšanu, vācu leģionu, tad atkal atpakaļ pie krieviem, tad piedzīvojis Latvijas neatkarības atgūšanu, bet nu kopā ar citiem latviešiem esmu Eiropas Savienībā, ko arī var uzstatīt par sava veida varu un valdīšanu. Man vislabāk patika Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks. Vēl tagad atminos, kā viņš brauca garām manām tēva mājām. Redzēju, kā Kārlis Ulmanis brauciena laikā apstājās un iedeva kādam vietējam iedzīvotājam piecus latus! Manuprāt, Kārlis Ulmanis bija ļoti labs valsts vadītājs. Tagad ar skumjām raugos, kā izput Latvijas lauki, paliek arvien vairāk tukšu māju,” nopūšas M.Ārgalis.
Dzied senioru korī
Miervalda un Elzas Ārgaļu ģimenē ir trīs bērni – Juris, Baiba un Inese, kurus visus izskoloja, nodrošinot augstāko izglītību. “Nu man ir arī seši mazbērni, kas arī absolvējuši augstskolas un ieguvuši pat maģistra grādu. Ir arī divi mazmazbērniņi. Visi bērni strādā labus un praktiskus darbus – nevienam nav jābrauc strādāt uz Īriju. Pirms 12 gadiem ar sievu pārcēlāmies dzīvot Alūksnē, meitas Ineses un viņas vīra Anda ģimenē, bet savus “Kalnpiksārus” pārdevām. 1998.gada 23.jūnijā ar sievu nosvinējām Zelta kāzas, bet nu jau mana sieviņa diemžēl ir mirusi,” viņš atzīst.
M.Ārgalis gan ar patiku, gan skumjām atminas laikus, kad Piksāru ciemā bija rosīga kultūras dzīve. Kopā ar sievu viņš bija daudzu kultūras pasākumu rosinātājs un arī vadītājs. Tagad kopš 2004.gada marta M.Ārgalis dzied Alūksnes senioru korī “Brūklenājs”, kur gūst atpūtu no ikdienas raizēm un satiekas ar domubiedriem.
“Dziedāt man vienmēr ir paticis – jau skolas gados. Ir skumji vienam dzīvot mājās, vērties tukšās istabās, ka nav tur vairs otras pusītes, tādēļ uzreiz pēc sievas nāves sāku dziedāt korī. Apbrīnojama ir mūsu diriģentes Sarmītes Brīdakas enerģija strādāt ar pensionāriem, kam katram ir savs niķis. Korī esmu saticis tikai sirsnīgus un inteliģentus cilvēkus,” saka M.Ārgalis.
