Alsviķietis Aldonis Augulis jau daudzus gadus raksta dzeju, ietērpjot dzejas rindās savas izjūtas, pārdzīvojumus un spriedumus. Viņa dzejā katrā rindiņā atrodami trāpīgi zemteksti un spilgti epiteti.
Alsviķietis Aldonis Augulis jau daudzus gadus raksta dzeju, ietērpjot dzejas rindās savas izjūtas, pārdzīvojumus un spriedumus. Viņa dzejā katrā rindiņā atrodami trāpīgi zemteksti un spilgti epiteti. Viņš nebaidās pasmieties arī par sevi.
Rakstīt dzeju A.Augulis sāka īsi pirms dienesta armijā. Deviņdesmitajos gados viņš ieturēja garu pauzi, jo deviņus gadus neuzrakstīja ne rindiņas. Bet 1999.gadā atsāka rakstīt un dara to vēl joprojām.
Atrod vēlmi spirināties
“Kādā vēlā vakarā skatījos zvaigznēs un domāju: “Ko gan cilvēks vairāk var izdomāt, viss jau ir zināms!” Bet tad nospriedu, ka es rakstīšu pa savam – tas nekas, ka iepriekš kāds jau par to ir rakstījis. Tā 1974.gadā radās mans pirmais dzejolis “Rudens naktī”,” atceras A.Augulis.
Tad sekoja kolhozu laiki, kad nebija laika domāt, jo bija garas un grūtas darba stundas no tumsas līdz tumsai, pēc tam vēl jāstrādā savā saimniecībā, tomēr palaikam kādu dzejoli uzrakstīja. Deviņdesmitajos gados bija liels pārtraukums, jo A.Augulis nosprieda, ka ne viņam, ne kādam citam viņa sarakstītās vārsmas nevajag un pat gribēja visu uzrakstīto sadedzināt…
“Bet tad labi cilvēki man atklāja Bībeli un kopš tā laika atsāku rakstīt dzeju. Ja tā nebūtu noticis, es būtu pametis rakstīšanu, sadedzinājis dzejoļus, jo es vairs nekam neticēju. Tomēr manī radās spēks un vēlme spirināties tālāk, būt varenam savā vietā un laikā,” atceras A.Augulis.
Vienmēr raksta ar pieturzīmēm
A.Augulim vienmēr ir paticis lasīt grāmatas, lai gan skolā literatūra kā mācību priekšmets viņam nepatika, toties patika latviešu gramatika. Agrāk izlasīto nav īsti izpratis, jo tagad uz daudz ko raugās citādāk. Viņš nenoliedz, ka, rakstot dzeju, ir ietekmējies no citiem autoriem. “Grāmatās lasīto es salīdzinu ar dzīvi man apkārt. Tagad es atkal – vēlreiz – lasu Balzaku. Pareizi jau Balzaks raksta, ka tie dzejnieki ir nekam nederīgi cilvēki, jo viņi ir pārāk jūtīgi. Vai tad tā nav? Arī es esmu ļoti emocionāls,” atklāj A.Augulis.
Lai arī uzskata, ka dzejnieks savā dzejā var likt pieturzīmes, kā vēlas, A.Augulis tā nedara. “Man šādi dzejnieki nesimpatizē, jo, manuprāt, viņi tā rīkojas tikai sevis attaisnošanai par nezināšanu. Arī dzejā ir jābūt pieturzīmēm, lai lasītājs saprot rakstīto. Ja raksta bez pieturzīmēm, rodas divdomība.”
Novēro cilvēku kaislības
Kad A.Augulis raksta dzeju, viņam noteikti nepieciešama vientulība un iedvesma. “Alsviķu pagasta padomē strādāju par kurinātāju. Esmu pateicīgs pašvaldībai, ka man ir šāds darbs, jo brīvo brīžu ir gana daudz, kad varu nodoties arī grāmatu lasīšanai un dzejas rakstīšanai. Rakstīt mājās ir diezgan grūti, jo tur ir sieva, bērni un televizors.”
Viņš uzsver, ka rakstīt dzeju nav nemaz tik vienkārši, kā kādam var šķist, jo ir jābūt arī labām zināšanām un jāpiemīt novērotāja spējām. “Šīs spējas ir vajadzīgas, lai redzētu un izprastu, ko katrs cilvēks ar savām kaislībām grib panākt. Bet kaislību šeit, Alsviķos, ir daudz… Man pašam arī tādas ir, viena – grāmatu lasīšana. Pēdējā laikā esmu tā aizrāvies ar grāmatu lasīšanu, ka pats par to brīnos,” secina A.Augulis.
Dzejā atklāj zaudēto
A.Augulis dzejoļos ietērpj pārdzīvotās izjūtas. Ja to nebūtu, viņš nemaz nespētu rakstīt dzeju. “Man viss nāk no cilvēkiem. Es uzmanīgi klausos, ko stāsta cilvēki, un arī pats novēroju. Ja man nav savu izjūtu, vērojumu un pārdzīvojumu, es nemaz nevaru uzrakstīt dzejoli! Dzejā uzrunāju cilvēkus un cenšos atklāt viņiem to, ko viņi ir zaudējuši. Tā, pirmkārt, ir mīlestība, ticība sev. Bet, ja cilvēks ir zaudējis sev ticību, tad viņš ir nulle. Ja šādos brīžos cilvēks nevar sev atrast mazu dzirkstelīti, ar ko tu vari pacelt sevi, tad nekas nav līdzams. Citi cilvēki var censties palīdzēt, bet cilvēka dabā ir nepievērst citu padomiem uzmanību,” saka alsviķietis.
A.Augulim ir dzejolis par kaimiņiem, kas katru dienu lieto alkoholiskos dzērienus, nerūpējas par savu pagalmu un sava nama siltumu. Ir dzejoļi, kuriem ierosmi devusi kāda izlasīta grāmata, stāsts. Ir dzejoļi par to, cik cilvēks mēdz būt skops mīļu vārdu sacīšanā citiem, lai gan sevī tos ir izauklējis.
Nav tikai pelēks cilvēks
Vairākus uzrakstītos dzejoļus A.Augulis ir arī pārveidojis, jo pašam šķitis, ka nepatīk, ka ir bērnišķīgi.
“2005.gadā taisīju savu dzejoļu revīziju – daļu iznīcināju, daļu pārveidoju, jo šķita, ka tie ir samāksloti, nesaprotami. Tiesa, labojot esmu pazaudējis tā laika domas, varbūt nevajadzēja tā darīt, bet ar šā laika domāšanu man tā šķita pareizāk,” saka A.Augulis.
Jautāts, ka varbūt ir pret sevi pārāk paškritisks, A.Augulis piekrīt, ka tā arī ir. “Reizēm šķiet, ka esmu pārāk pelēks cilvēks, jo visu laiku dzīvoju vienā ierastā vidē, kur maz kas mainās. Bet nu jau sāku par to šaubīties, jo – arī pelēkā cilvēkā tomēr var būt sava krāsainība. Tas nekas, ka vide ierasta, bet ir jāspēj saprast un redzēt to, kas notiek uz vietas tavā degungalā. Tas ir ļoti svarīgi. Tādēļ arī apkārtējos notikumus aprakstu savos dzejoļos un vēlos, lai arī citi cilvēki to sāk saprast. Es neesmu labs visiem un negribu arī tāds būt, jo tad nākas laipot, pielīst. Es gribu būt pats par sevi,” uzskata A.Augulis.
Reizēm cilvēki vēlas sevi izteikt, bet neprot to izdarīt, tādēļ “tēlo varoņus un sāk demolēt”. “Varbūt arī katrā ģimenē ir kāds demolētājs, tikai tad šī demolēšana notiek citādāk. Parasti par šādu demolētāju uzskata vīrieti, un es arī tam piekrītu, jo vīrietis necenšas it nemaz – to es redzu arī šeit. To, ko piedāvā, viņš dara. Bet, ja viņš arī dara un redz, ka nav taisnīgi, viņš čīkst, bet neiet pie tiešā priekšnieka, lai situāciju risinātu,” secina A.Augulis. Šo situāciju viņš ir aprakstījis savā dzejolī “Latvju stils”.
Šogad viņam ir tapis arī trāpīgs dzejolis “Kapteinis ar asu skatu” par politiķi Einaru Repši, viņa darbību politikā un aiziešanu no valdības, kad cilvēkiem “zuda ticība kā tvaiks”. “Šis dzejolis man ir apslēpts, jo nejūtos vēl tik stiprs, lai stātos tam visam pretī. Kas to zina – varbūt kādreiz,” saka A.Augulis.
Rosina tautu negulēt
“Ne visi var veikt brīnumus, bet pietiktu, ja katrs izdarītu galveno, ko cilvēks var cilvēka labā darīt – veikt savu pienākumu. Neko citu mēs viens no otra nedrīkstam prasīt. Cik liels ir cilvēks, tik liels ir viņa pienākums.” Šos vārdus alsviķietis A.Augulis ir izvēlējies par savas dzejoļu klades ievadvārdiem. Viņš dzejoļus jau kopš 1974.gada glīti sarakstījis kladē un atklāj, ka nākotnē vēlētos izdot savu dzejas grāmatu. Pieļauju, ka tai būtu daudz pircēju, jo A.Auguļa dzejā katrs sev varētu rast vielu pārdomām.
“Es dzeju cenšos rakstīt tā, lai tautai tā būtu saprotama un nešķistu garlaicīga. Manos dzejoļos varbūt nav lielas mākslas, bet ar tiem vēlos rosināt tautu negulēt. Manuprāt, tajos ir ietvertas mūsu tautas domas, jo tā, kā rakstu un domāju es, domā daudzi, tikai viņi klusē. Viņi klusē! Bet man tas ir apnicis, tādēļ rakstu. Es piekrītu, ka vajadzētu savus dzejoļus vairāk publiskot,” saka A.Augulis.
