Vecie draugi un pudeles brāļi, satikuši alūksnieti Agri Cimbuli, jūtas kā spoku ieraudzījuši, jo bija paklīdušas runas, ka viņš jau miris.
Vecie draugi un pudeles brāļi, satikuši alūksnieti Agri Cimbuli, jūtas kā spoku ieraudzījuši, jo bija paklīdušas runas, ka viņš jau miris.
Tiesa, jau septīto reizi vīrietis par mata tiesu paglābās no nāves – sadegšanas traktorā. Ārsti jokoja, ka Agrim kā kaķim ir deviņas dzīvības. Vēl divas ir palikušas, lai dotu iespēju dzīvot pa īstam. Liekas, tāds ir likteņa lēmums.
Visus gadījumus A.Cimbulis vairs īsti neatceras vai arī negrib atcerēties. Cietis autoavārijā, kurā lauzis mugurkaulu. Kad vairākus stāvus kritis pa kāpnēm, asinis plūdušas straumēm. Pirmā nelaime bijusi bērnībā, kad viņš iedzēris etiķa esenci. Ļoti gribējies dzert, bet neviena pieaugušā nebija mājās, tāpēc sniedzies pēc glāzes plauktā. Par laimi, māte vēra dzīvokļa durvis brīdī, kad Agris pēc esences izdzeršanas krita no krēsla.
“Kad pēc degšanas traktorā Rīgas apdegumu centrā mani pārbaudīja, ārsti brīnījās. Ir, protams, manā organismā novirzes no normas, bet nekā bīstama veselībai. Tas patiesi ir brīnums, ņemot vērā, cik daudz esmu pīpējis un alkoholu lietojis,” atzīst A.Cimbulis.
Tomēr viņu vēl nav pametusi doma par pašnāvību, kura urdīja pirms kāda laika. Vīrietis spriež, ka nevajadzēja atvērt traktora logu – tad nebūtu jāmokās. Tiesa, pats viņš neko nespēj sev padarīt, bet par vīrieša dzīvi neviens viņu neapskaustu.
Par džinsu zādzību – cietumā
Par piedzīvoto un pārdzīvoto vīrietis stāsta klusā, tikko dzirdamā balsī tā, it kā runa būtu par kādu citu, nevis viņu pašu. Iespējams, ne viss ir patiesība, tomēr liekas – stāstītājs ir atklāts. Kāpēc viņam būtu jāmelo?
Vairākas reizes vīrietis sēdējis cietumā. Pirmo reizi nozaga džinsa bikses, kuras žāvējās uz veļas auklas. Pēc Jāņu dienas svinībām vajadzēja naudu alkoholam, bet sods tolaik bija bargs – divi gadi cietumā. Pēc tam bija vēl divas reizes – katra pa pusotram gadam, arī, protams, par zagšanu. Tiesa, pēdējo reizi cietumā nācās pavadīt vien trīs mēnešus, jo par tik sīku zādzību – 4 rubļu un 32 kapeiku vērtībā – vairs nevajadzēja sēdēt cietumā. Nodarījums liekas pat nedaudz smieklīgs.
Toreiz Agris nozaga slimnīcā ģipsi un marles saiti. Tas bija vajadzīgs, lai ieģipsētu kāju draugam un tas varētu attaisnoties sievai, ka aizkavējies negadījuma dēļ.
“Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, tad viss būtu citādāk,” domā A.Cimbulis. Viņš nepiekrīt, ka cietumā ir labāk nekā tagad, kad nav noteiktas dzīvesvietas. “Tā var teikt tas, kas nekad nav bijis cietumā. Tur tu neesi brīvs,” norāda vīrietis. Kad Agris pirmo reizi nokļuva cietumā, domāja – nekad vairs mūžā. Tiesa, nekad viņš nav ielauzies kaut kur, lai zagtu. Tā iznācis, ka paņēmis to, ko viegli varēja.
Klīst bez noteiktas dzīvesvietas
Kopš ārstēšanās Rīgas apdegumu centrā, kur ārsti viņu “salāpījuši” tā, lai varētu kustēties un dzīvot, A.Cimbulis vairs nelieto alkoholiskos dzērienus. Galva ir skaidra, tāpēc var pārdomāt dzīvi. Viņš secina, ka būtu interesanti uzrakstīt savu skarbās dzīves stāstu.
Tagad A.Cimbulis ir bez noteiktas dzīvesvietas. Nē, uz ielas Agris nenakšņo, bet arī dzīvokļa vai vismaz istabiņas, kuru varētu saukt par savu, nav. Kad mācījās skolā, kopā ar māti un māsu dzīvoja Uzvaras, pēc tam – Apes ielā. Vīrietis atzīst, ka tolaik viss bija normāli. Viņš bijis starp labākajiem skolniekiem Alūksnes vidusskolā, kur beidza astoņas klases, iegūstot pamatizglītību. Pēc tam mācījās Apes profesionāli tehniskajā skolā par celtnieku.
Kopā ar vienaudžiem sāka dzert ne tikai alu un vīnu. “Nebija gribasspēka atteikties – pateikt “nē”. Ģimenē arī nebija labas attiecības. Patēvs dzēra un rīkoja skandālus līdz pat kautiņiem. Tas viss ietekmēja. Kad iedzēru, likās, ka ir labi,” atklāj Agris.
Kad māte saslima un ilgstoši slimoja, krājās dzīvokļa komunālo maksājumu parāds. “Mātei bija invaliditātes pensija. Es gāju pelnīt meža darbos, tomēr parādu nomaksāt nevarējām. Bija brīži, kad iztikām ar sausu maizi. Tomēr rezultātā mūs izlika no dzīvokļa,” stāsta A.Cimbulis.
Mātei ierādīja nelabiekārtotu dzīvokli Dārza ielā. Kad pirms trim gadiem māte nomira ar vēzi, izrādījās, ka dēls Agris un mātes civilvīrs šajā dzīvoklī nav pierakstīti, tāpēc viņiem nebija tiesību tajā palikt.
“Man bija pazaudēta pase, tāpēc nebiju pierakstījies. Cerēju, ka dzīvoklis paliks man, bet nekā. Tā sākās mētāšanās pa pasauli. Pie viena, pie otra paziņas padzīvoju. Kamēr man bija nauda, viss – labi. Kad tā beidzās, tūliņ jādzird – nevaru vairs atļaut palikt. Iemesli atrodas dažādi,” skaidro A.Cimbulis.
Pēdējais gads bijis patiesi šausmīgs. Kur gadījās, tur palika. Kāpņu telpās, pagrabā, kur viens bezpajumtnieks pirms viņa bija iekārtojis guļasvietu. Dienā var sildīties autoostā.
Pārvar bailes
no uguns
Tā tas turpinājās, līdz Agris ielīda traktora kabīnē – tomēr jumts virs galvas. Viņš neliedzas – bija piedzēries.
“Tas bija 14.jūnijā. Lietus lija. Domāju – nogaidīšu, kamēr pārstās. Acīmredzot biju aizmidzis ar degošu cigareti. Pamodos – visapkārt liesmas,” atceras vīrietis.
Lai gan balsī nav dzirdamas emocijas, rētas uz sejas un rokām atklāj vairāk nekā vārdi. Tās esot arī uz kājām. Ar vienu aci neredz nemaz, ar otru – mazliet. Pavājināta ir arī dzirde, caur degunu nevar elpot. Vēl esot paredzēta operācija, bet līdz tai jāpaiet noteiktam laikam.
Trīs mēnešus Agris bija apdegumu centrā. Ārsti pārstādīja ādu, bet acis nevar aizvērt pat guļot. Rokai īkšķi nevar kustināt, jo āda ir pārāk nostiepta.
“Kamēr nav bijusi atkārtota operācija, neko darīt nevaru. Oktobrī iedeva otro invaliditātes grupu uz gadu. Paldies Sociālās palīdzības centra darbiniekiem, jo bez viņu atbalsta tas nebūtu iespējams,” saka A.Cimbulis.
Pagaidu miteklī, kurā viņš uzturas pašlaik, jākurina divas reizes dienā, lai kaut cik saglabātu siltumu. “Visu laiku baidījos kurināt. No uguns bailes. Ne nu gluži tā, ka jābēg, bet kaut kas attur. Tomēr laiks paliek auksts, nācās iekurt. Kad malka ir gandrīz izdegusi, tikai tad uzdrošinos pielikt vēl. Vēl arvien nespēju tuvināt roku liesmām,” skaidro bezpajumtnieks.
Patiesībā īstas malkas viņam nav. Izmanto taras kastes no veikala. Vēl jau invaliditātes pensija nav saņemta, tāpēc par malkas pirkšanu nevar sapņot. Iztiek ar Sociālās palīdzības centra dotajiem taloniem. Vīrietis atzīst, ka kaut kā ir jādzīvo tālāk. Ja kļūtu atkal vesels, varētu strādāt un nopelnīt vairāk naudas nekā saņem invaliditātes pensiju. Ja kļūtu atkal vesels, varētu braukt darbā uz Rīgu, turklāt sludinājumos teikts, ka nodrošina arī dzīvesvietu.
Vai pietiks
spēka izrauties?
“Pats esmu vainīgs, ka dzīve tāda. Neslēpju, biju hronisks alkoholiķis. Tomēr varu noturēties arī nedzēris,” stingri saka Agris.
Kad oktobrī viņam palika 40 gadi, saticis vecos draugus, kuri aicināja kārtīgi nosvinēt. Šoreiz A.Cimbulis spējis pateikt “nē”. Kas Agri pazīst, var salīdzināt un secināt, cik ļoti viņš ir mainījies un cenšas dzīvot citādi. Tiesa, ārējais izskats ir atbaidošs, tāpēc vairums cilvēku ar viņu nevēlas ielaisties pat sarunās.
Pēc ārstēšanās apdegumu centrā A.Cimbulis no Rīgas uz Alūksni atnāca kājām, jo neviens šoferis negribēja ļaut sēsties mašīnā, lai kādu gabalu pavestu. Apģērbs bija netīrs un asiņains pēc ugunsgrēka traktora kabīnē, jo slimnīcā, protams, neviens to nemazgāja. Galva vēl bija pārsieta, seja – krevelēs un ar bārdu apaugusi.
“Ēdu ābolus, pīlādžus… Nakšņoju pamestās mājās, jo siena gubu vairs nav. Pēc piecām dienām biju Alūksnē. Tiesa, iet bija grūti. Sāpēja kājas,” stāsta viņš.
A.Cimbulis rēķina, ka Alūksnē ir vismaz desmit tādi kā viņš – cilvēki bez pastāvīgas dzīvesvietas. Viņi ir tepat mums blakus, bet it kā pavisam citā pasaulē. Varbūt no tās izkļūt ir vēl grūtāk nekā dzīvot tajā. Sociālie darbinieki zina stāstīt, kā “kristīgi” tiek dalīti šiem cilvēkiem dotie pārtikas taloni. Piemēram, daļu talonu iemaina kādam, kas par to pretī iedod alkoholu. Ja kāds vairs negrib talonus likt kopējā katlā, tad to piekauj vai arī viņam ar varu lej mutē alkoholu. Kad reibums liek zaudēt skaidru apziņu, tad pazudusī avs ir atkal vecajā kompānijā. Vai A.Cimbulim pietiks spēka izrauties? Jācer, ka nevajadzēs pārbaudīt likteni, vai viņam patiesi dotas deviņas dzīvības.
