Pirms Lieldienām gribot negribot manī – un, domāju, ka arī citos – raisās pārdomas par to, kas ir nodevība un kas – piedošana.
Pirms Lieldienām gribot negribot manī – un, domāju, ka arī citos – raisās pārdomas par to, kas ir nodevība un kas – piedošana.
Vēl joprojām neesmu aizmirsusi kāda paziņas teikto pirms vairākiem gadiem, ka katram ir jādod otra iespēja – otra iespēja laboties, pašam piedodot. To vienmēr cenšos atcerēties un ielāgot, tomēr ir brīži, kad šķiet – bet vai …
Manuprāt, nodevība visā pasaulē ir visbīstamākais noziegums. Nodevēju dēļ tūkstošiem un pat miljoniem cilvēku iet bojā, jo nodevēji naudas dēļ ir gatavi uz visu, ieskaitot sevis pārdošanu (netiešā nozīmē) un tuvinieku nodošanu. Būt nodevējam ir visgrūtāk pirmo reizi, bet, kad tas ir izdarīts vienreiz, nereti kļūst par normu, kur vairs nevar apstāties. Tas notiek vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz, līdz pats nodevējs nemaz vairs nespēj apzināties savu nodarīto ļaunumu.
Vai mūsdienās vispār vairs ir iespējams nebūt nodevējam? Arī tas ir atklāts jautājums, it īpaši pēc tam, kad nesen televīzijā dzirdēju šādu situāciju saistībā ar kukuļdošanu: advokātam ir divas izvēles iespējas – dot tiesnesim kukuli (kā to dara citi), uzvarēt lietu un būt veiksmīgam, labam advokātam, pie kura arī turpmāk vēršas daudzi klienti, vai arī nedot kukuli, zaudēt lietu un zināt, ka klienti pie tevis vairāk nenāks, tu nebūsi nevienam vajadzīgs, jo esi “slikts” advokāts, jo nespēj vinnēt lietu. Protams, to nevar attiecināt uz visiem, bet tas liek aizdomāties par to, vai mūsu valstī vairs var dzīvot tā, ka tu neesi nodevējs, neesi kaut ko pārkāpis..? Kāds optimists ir teicis, ka nodevība ir nodevēja dzīres, bet pats nodevējs – dzīrotājs. Lai iedomājoties – kas viņu sagaida pēc katrām dzīrēm? Baisi kļūstot – optimists tā negribētu dzīvot, ka pēc katras nodevības jeb šajā gadījumā dzīrēm ir jāmokās.
Ir daudz uzskatu par to, kas ir piedošana. Piedošana ir pārsējs, ko iemācāmies uzlikt brūcei. Piedošana ir personības pašapliecinājums tam, ka izdevies atjaunot savu pašapziņas izjūtu un pašcieņu. Piedošana ir sevis attaisnošana. Piedošana ir izlīdzināšanās ar savu pagātni un pagātnes problēmu atrisinājums. Piedošana cilvēku attiecībās ir tas pats, kas elpošana bioloģiski. Piedošana ir mīlestības grūtākais darbs un lielākais risks. Piedošana ir dāvana pašam, bet prasme piedot ir sirdsgudrība…
Mēs katrs kādam esam kaut ko piedevuši – sākot ar nelieliem, nejaušiem pāri nodarījumiem, piemēram, uzkāpšanu uz kājas, līdz pat sāpīgām pārestībām. Ir jāpiedod, jādod cilvēkam iespēja laboties, bet rūpīgi jāizvērtē katra situācija. Padomāsim par to šajā Lieldienu laikā. Lai saulainas jums Lieldienas!
