Kad veru jaunlaiceniešu Rudītes un Normunda Ratenieku ģimenes mājas durvis, pirmais mani sagaida apaļīgs, sprigans puišelis.
Kad veru jaunlaiceniešu Rudītes un Normunda Ratenieku ģimenes mājas durvis, pirmais mani sagaida apaļīgs, sprigans puišelis. Reinis un viņa brālis Emīls tikai pāris mēnešu iepazinuši sirsnību un mīļumu, bet mazās sirsniņas jūt – te ir viņu mājas, māmiņa, tētis, brāļi un māsa.
Rudītes gaišo starojumu rada viņas mīlestības pilnā sirds. Tas ir acīm redzams un sajūtams, tāpēc nemaz nepārsteidz, ka mazie zēni viņai pieķērās uzreiz kā dadzīši. Turklāt mīlestība no pirmā acu uzmetiena bija abpusēja – mazie kļuva tuvi arī vīram un meitai Indrai, kas kopā ar vecākiem bija devusies iepazīties uz bērnunamu. Tiesa, Ratenieki bija meklējuši meitenes… “Man taču jau ir divi puikas! Ar viņiem nav tik viegli kā ar meitenēm, tomēr nolēmu aizbraukt apskatīties. Kā viņus ieraudzīju, tā uzreiz radās abpusējas simpātijas. Nu mums atkal ir divi mazi dēli, bet meklēsim arī meitenes,” saka R.Rateniece. Pa vasaru viņa vēlas uzņemt ģimenē meitenes no Gaujienas internātskolas, kur būs remonts.
Katru vakaru saņem bučas
Rudītei ļoti patīk bērni, bet pašas bērni ir pārāk ātri izauguši. Ja būtu to agrāk zinājusi, tad, iespējams, rīkotos citādāk. Tagad meita Indra ir jau pieaugusi un strādā, vecākais dēls Rinalds beigs ģimnāziju, jaunākais Ritvars – pamatskolu. Visi ir prātīgi un patstāvīgi, tāpēc mātei kaut kā pietrūkst. Ratenieki kļuvuši aizbildņi Reinim un Emīlam, bet varētu viņus arī adoptēt. “Viņi man jau tagad ir kā pašas bērni. No abiem mazajiem izjūtu pat lielāku mīlestību nekā no saviem bērniem. Katru vakaru zēni mani samīļo, saka – mana mīļa mammīte un iedod bučas,” atzīst sieviete. Augot ģimenē, vecāku mīlestība droši vien liekas pati par sevi saprotama. Turpretim bērni, kuriem tās trūcis, ir kā stādiņi, kas tiecas pretī saules spožajai gaismai un siltajiem glāstiem. Viņi to izjūt spēcīgāk, tāpēc pēc pārbaudes laika ģimenē vairs negribēja atgriezties bērnunamā. Reinis tik sirsnīgi raudāja, ka nebija šaubu – zēni ir jāņem aizbildniecībā.
Puisēnos nav nekāda ļaunuma, augot bērnunamā, viņi nav to iepazinuši. Reinis no savas ģimenes atceras tikai lielāko māsu Montu, kura viņu auklējusi. Mamma tagad ir Rudīte. Īsto māti zēns neatceras vai arī nevēlas par viņu runāt. Reinis saka, ka abi ar brāli esot atstāti, acīmredzot saprot to. Rudīte ar puisēniem runā atklāti, neko neslēpjot, lai gan Jēkabam Reinim ir tikai trīs gadi, bet Mairim Emīlam nav pat divi gadi. Reinis esot nopietns, tāpēc ar viņu varot visu izrunāt. Tiesa, nevar visam ticēt, jo zēnam patīk fantazēt.
Audzināšana spēcīgāka par gēniem
Bērnunama psiholoģe teikusi, ka 50 procenti bērnu rakstura un uzvedības nosaka iedzimtība. Neko daudz nav izdevies uzzināt par zēnu vecākiem. Māte esot strādīga, bet lietojusi alkoholu. Tomēr Rudīte tic, ka tas, ko audzinot ieliek bērnos, ir spēcīgāks par gēniem. “Viņi ir ļoti mīļi, bet arī lieli palaidņi. Audzināšanā man padomus dod Indra, jo viņa studējusi psiholoģiju. Jāatzīst, ka ar šiem mazajiem ir citādāk nekā ar maniem bērniem,” secina Rudīte. Jaunajai māmiņai nebija pat 20, kad piedzima meita, bet ar viņu nekādu problēmu nebija. Dēliem gan bija pusaudžu problēmas, tāpēc no šī perioda Rudīte nedaudz baidās. Ņemot aizbildniecībā, izpaliek mazuļa gaidīšanas laiks. Tās ir pilnīgi atšķirīgas izjūtas, kad gaida bērna piedzimšanu. Ir grūti formulēt emocijas, kas pārņem, kad bērnus ir ļauts izvēlēties.
R.Rateniece strādājusi dažādās darbavietās. Darbu “Daiļradē” viegli varēja apvienot ar bērnu audzināšanu, bet tagad ģimenes apgādnieks ir Normunds. Viņš strādā zemnieku saimniecībā “Ozoli”, kas neilgi bija arī Rudītes darbavieta. Emīls Normundu sauc par tētiņu. “Kad tētiņš nāk mājās, zēni steidz atvērt durvis, mudina pārģērbties. Esmu pateicīga saviem bērniem, kas man palīdz un pieņem mazos nebēdņus,” uzsver Rudīte. Reinis mudina ģimenē pieņemt arī Montu, kurai ir jau 16 gadu.
Vēlas iecelt saulītē pamestos bērnus
Vienmēr būs cilvēki, kas nesapratīs ģimenes, kas pieņem svešus bērnus. Tas prasa milzīgu mīlestību – pieņemt viņus kā savējos ne vien vārdos, bet ar sirdi. Rudīte neprot izskaidrot, kāpēc viņā ir šī vēlme – gādāt, lai pamestiem bērniem būtu ģimene. “Tas tiešām ir no sirds. Nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka paņēmu aizbildniecībā zēnus. Ticu, ka arī turpmāk tādu brīžu nebūs. Šaubas bija vienīgi tad, kad vēl nebiju viņus redzējusi,” saka sieviete.
R.Rateniece atzīst, ka aizbildniecībā ņēmusi tāpēc, ka tad iespējams saņemt valsts finansiālu atbalstu bērnu audzināšanai. Tomēr nekāda materiāla izdevīguma tur nav, jo vajadzību ir daudz vairāk. Lai gan zēniem bija līdzi apģērbs, ir jāgādā apavi un citas lietas. Rudīte secina, ka zēniem ir ļoti laba apetīte. Bērnunamā viņiem nekā netrūka, tomēr pirmajās dienās mājās zēni centās kaut ko no ēdamā noslēpt “nebaltai dienai”. Viņa ļāva ēst, kad un ko vien gribas, tāpēc slēpšanas mānijai ir tikts pāri. R.Rateniece tic, ka tāpat tiks galā ar visu.
