Trapenieši zina, ka Utkinu ģimenē strādīgi ir ne tikai vecāki, bet arī visi septiņi bērni. Apbrīnojama ir prasme iztikt ar mazumiņu, lai jaunie iegūtu izglītību un uzsāktu patstāvīgu dzīvi.
Trapenieši zina, ka Utkinu ģimenē strādīgi ir ne tikai vecāki, bet arī visi septiņi bērni. Apbrīnojama ir prasme iztikt ar mazumiņu, lai jaunie iegūtu izglītību un uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Mīļums un iecietība citam pret citu, labestība un saticība palīdz visiem kopā un katram atsevišķi pārvarēt grūtības.
Par to pārliecināties iznāca arī man. “Madarās”, kur dzīvo ģimene, nav telefona, tāpēc ciemos devos bez iepriekšēja brīdinājuma. Diemžēl ģimenes galva – Aleksandrs Utkins jau bija ceļā uz darbu fermā, kuras īpašnieks ir zemnieku saimniecība “Niedrāji”. Viņš nepieļāva pat domu, ka varētu kavēties un atlikt govju slaukšanu uz vēlāku laiku. Neko darīt, vajadzēja braukt vēlreiz, kad Daiga un Aleksandrs Utkini ir mājās.
Mātei un tēvam aug labi palīgi
“Mums ir četri dēli, trīs meitas un mazdēliņš Alens, kuram palika divi gadi. Kā tikām galā, kad viņi bija mazi? Vīramāte ļoti daudz palīdzēja, kamēr bija dzīva. Pat nemanīju, kā cits pēc cita tik ļoti ātri izauga. Tiesa, kad mums nebija darba, bija grūti iztikt. Tagad puikas palīdz vecākiem cilvēkiem malku saskaldīt, kā arī lopbarības sagatavošanā un citos darbos. Meitenes vairāk palīdz ravēt sakņu dārzu vai mājās. Neviens nav jāmudina, viņi paši redz, kas darāms,” stāsta D.Utkina.
Viņa par dzīvi nesūdzas. Kāda ir, tāda laba. Tiesa, nebija domājusi, ka būs tik daudz bērnu, bet tagad ir apmierināta. Vairāk ir dots, bet vairāk arī saņem. “Man bija tikai māsa, vīram – māsa un brālis, bet mana mamma gan augusi deviņu bērnu ģimenē. Varbūt tāpēc arī mums ir kupls bērnu pulciņš?” viņa spriež. Ka visi ir darbīgi un čakli, mātei liekas pats par sevi saprotams. Kad tēvs gāja malku skaldīt, vienmēr ņēma puikas līdzi. Tagad vecāki ar neizpratni klausās, ka citi sūdzas – bērni negrib strādāt, garlaikojas. “Abi ar vīru kopjam un slaucam 63 govis. Ir grūti, bet bērni nāk palīgā. Pa visiem tiekam galā,” secina Daiga. No rīta pulksten 5.00 ir jau fermā, kur četrās stundās visu paveic. Tad var nedaudz atpūsties, bet pulksten 15.00 dzen govis no ganībām kūtī un slauc. Barības sadale, mēslu izvākšana un slaukšana ir mehanizēta, tomēr viegli nav.
Piemājas saimniecībā govi vairs netur, bet audzē cūkas. Gaļa ir dārga, taču bez tās neiztikt. Darba nekad netrūkst. Tagad jāsāk ravēt dārzu. Audzē visu, kas ir nepieciešams ģimenes patēriņam. Daiga bažījas, ka vēl gan maz kas ir sadīdzis. Tomēr jāsāk kaplēt, lai neaizaug.
Bērni prot atrast ceļu dzīvē
“Madaras” ir apmēram divus kilometrus no pagasta centra un skolas. Pirms 20 gadiem, kad sāka te dzīvot, ceļš likās tāls, bet tagad ir pierasts. Agrāk abi Utkini strādāja tuvējā kolhoza fermā. To privatizēja zemnieku saimniecība, bet māju – ģimene. Viņu dzīve un darbs turpinās ar nelielām izmaiņām. Vecākā meita Sintija (25 gadi) apguvusi uzņēmējdarbību, pašlaik ir dekrēta atvaļinājumā, auklē mazo Alenu. Viņa strādāja par pārdevēju. Drīz Trapenē atvērs jaunu veikalu, un Sintiju aicina darbā. Vecākais dēls Pāvels strādā Rīgā celtniecības darbos. Grigorijs un Zane beigs Balvu amatniecības skolu.
“Grišeņka būs galdnieks, Zanīte – šuvēja. Tagad ir pēdējie eksāmeni, tāpēc ar nepacietību gaidu viņus mājās,” skaidro māte. Zane ir liela rokdarbniece, vecmāmiņa un arī mamma viņai iemācīja adīt, tamborēt, izšūt, un meitenei iepatikās. Grigorijam savukārt ir interese par koka darbiem. Viņš cer atrast darbavietu Rīgā. Iespējams arī, ka turpinās izglītību neklātienē. D.Utkina ir pateicīga pagasta padomei, ka maksāja mācību maksu abiem Balvu amatniecības skolā.
Jānis beidzis pirmo kursu Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā. Viņš apgūst lauku zemes īpašumu apsaimniekotāja prasmi. Pašlaik var atpūsties mājās, bet ar 26.jūniju būs praksē zemnieku saimniecībā “Niedrāji”. Raitis beidza 8., Kristīne – 6.klasi Trapenes pamatskolā. Māte spriež, ka bērni ir ļoti atšķirīgi. Raitim ir humora izjūta. Viņš ir zinātkārs, neko nepalaidīs garām neievērotu, viss ir jāzina un jāredz. Savukārt Zane ir klusa meitene. “Laikam manī atsitusies. Es arī neesmu runīga,” secina D.Utkina. Arī vecākā meita esot nopietna.
Maijs – dzimšanas dienu mēnesis
“Maijs mums ir bagāts dzimšanas dienām. Grigorijam tā ir 8., man – 9., Zanei – 12., Raitim – 13. un mazdēlam Alenam – 20.maijā. Tātad visi esam Vērša zīmē nākuši pasaulē, bet vērši esot strādīgi,” skaidro Daiga. Bērni vienmēr cenšoties viņai un tēvam jubilejā pasniegt kādu nieku, kuru nopērk par iekrāto skolas naudu. Apaļās jubilejās atbrauc arī tuvākie radi. Vārdadienas atceras ģimenes lokā, bet Jāņos atkal ir daudz ciemiņu, jo Utkiniem ir pašiem savs Jānis.
Turklāt viņam 16.jūnijā ir dzimšanas diena. Sieru sien Sintija, bet alu nedara. Daiga uzsver, ka neciena alkoholiskus dzērienus. Viņa sagatavo dažādus salātus, bērni ugunskurā cep desiņas. “Es jau ilgi nevaru nosēdēt, bet jaunie iet vēl uz parku, kur Jāņus svin pagasta ļaudis. Kad biju jauna, tad arī es gāju,” saka sieviete.
Vecāki būs kopā arī sirmi
D.Utkina norāda, ka ģimenē ļoti vajadzīga ir savstarpēja sapratne. Ar vīru Aleksandru Daiga ir kopā jau 22 gadus, tātad drīz varēs svinēt sudrabkāzas. Liekas, ka vēl nesen bērni bija mazi, bet nu jau izauguši. “Toties mēs paliekam vecāki,” secina Daiga. Viņa atceras, ka Cēsu rajona Mārsnēnu kultūras namā abiem bija lielas kāzas, vairāk nekā 100 viesu. Toreiz tādas sarīkot bija vienkāršāk, tagad būtu jādomā, vai svinēt kāzas. Daiga stāsta, kā Aleksandrs ballē viņu nolūkoja. Uzlūdza dejot un vaļā vairs nelaida. Gluži otrādi – bija arvien jaunas tikšanās, kas tuvināja. “Gadījās labs un strādīgs vīrs, arī man daudz palīdz. Ja neesmu mājās, visu padara. Kad gaidīju bērniņus dzemdību nodaļā, gan ēst gatavoja, gan gotiņu slauca,” atzīst sieviete.
Tiesa, brīvā laika abiem ir maz. Nav arī naudas, lai kaut kur tālāk brauktu. Vasarā gan visi dodas peldēties uz Lukstu ezeru. Daigai patīk skatīties televīzijas seriālus “Dziedējošā mīlestība” un “Daiļā atraitne”, bet grāmatu lasīšana uzdzen miegu. Agrāk izšuva spilventiņus, tagad vairāk ada. Spēj tikai zeķes un cimdus pieadīt bērniem!
