“Tu veicīgi beidz dzert kafiju un ej uz grāmatvedības nodaļu, palīdzi sakārtot dokumentus!” Veronika sastinga, izdzirdot šos vadītājas vārdus.
“Tu veicīgi beidz dzert kafiju un ej uz grāmatvedības nodaļu, palīdzi sakārtot dokumentus!” Veronika sastinga, izdzirdot šos vadītājas vārdus.
Viņa lēnām turpināja malkot kafiju, kuras garša bija pārvērtusies par sīvu un riebīgu. Viņa lēnām skaitīja: “Viens, divi, trīs… tikai neizrādi, ka tev nāk raudiens, tikai neraudi!” Lai kā viņa mēģināja, tomēr nodevīgās aizvainojuma asaras ritēja pa vaigu. Kādēļ tā? Kādēļ viņai, kompetentai un kolēģu ieredzētai darbiniecei, jāuzklausa pazemojoši rīkojumi. Veronika piecēlās, nemanāmi notrausa asaru un devās izpildīt uzdoto. Darbs nevedās, galvā nemitīgi atskanēja griezīgā balsī izteiktais rīkojums. “Nē, es nesaprotu, kādēļ priekšniece vienkārši nevarēja pateikt – lūdzu, vai tu nevarētu izdarīt pakalpojumu – palīdzi grāmatvežiem, viņiem Aijiņa saslimusi, paši netiek galā.” Veronika zina, ka palīdzētu noteikti, vēl vairāk, viņa pati grasījās pēcpusdienā doties kolēģiem palīgā. Bet kādēļ priekšniece mēģina viņu šādi pazemot? Kādēļ darba uzdevumus vienmēr izsaka pavēles formā? Veronikas nomākto garastāvokli pamanīja Inese, kura mēģināja mierināt, kā nu prata: “Viņa vienkārši no tevis baidās. Tu esi zinošāka. Ar visiem ir labas attiecības, taču viņai darbs nepadodas tik labi kā tev.” Varbūt tādēļ mani pazemo, lai parādītu visiem – kurš te ir īstais priekšnieks? Kā pārraut šo apburto apli? Rakstīt atlūgumu, bet tad jau tā būs viņas uzvara? Darbs Veronikai patika, viņa gribēja strādāt, taču domāja, ka atklāta izrunāšanās attiecības var tikai pasliktināt. Par ko gan viņa sūdzēsies? Par to, ka uzdevumi tiek izteikti nepieņemamā tonī? Nē, tas Veronikai nelikās pienācīgs arguments. Viņa nolēma nogaidīt un turpināja cerēt, ka situācija uzlabosies. Bez viņas aktīvas rīcības.
