Virešu pagasta zemnieku saimniecības “Grantiņi” īpašnieks Jānis Grants Ugunīgās Cūkas gadu, kas pēc Austrumu kalendāra sākās pagājušajā sestdienā, sagaidīja kopā ar bijušajiem Veterinārās medicīnas fakultātes studijbiedriem Gaiziņa pakājē.
Virešu pagasta zemnieku saimniecības “Grantiņi” īpašnieks Jānis Grants Ugunīgās Cūkas gadu, kas pēc Austrumu kalendāra sākās pagājušajā sestdienā, sagaidīja kopā ar bijušajiem Veterinārās medicīnas fakultātes studijbiedriem Gaiziņa pakājē. Lai nu kā būtu ar sarkanajām ķīniešu cūkām, bet viņa fermā ir baltas cūkas.
Pēc horoskopa J.Grants ir Tīģera gadā dzimis Strēlnieks. Viņš studē Daugavpils universitātes maģistrantūrā, tāpēc var ne tikai ekonomiski pamatot savu darbību, bet arī noteikt jaunu mērķi un gatavoties to sasniegt. Tiesa, varētu pilnveidot un attīstīt cūkgaļas ražošanu. Diemžēl secinājumi neliecina par labu nozares attīstībai.
Peļņa pamazām sarūk
“Pēc pieciem līdz astoņiem gadiem vajadzētu kaut ko mainīt vai sākt jaunu, bet es jau desmit gadus esmu aizsēdējies uz vietas. Turklāt valstī ir inflācija. Barība cūkām ir dārgāka, darbaspēks, arī elektrība un degviela ir dārgāka. Turpretim cūkgaļas cenu nosaka nevis vietējais, bet Eiropas Savienības kopējais tirgus, kur inflācija nav tik augsta,” salīdzina zemnieks. Rodas absurda situācija, jo gaļas pašizmaksa neietekmē produkcijas cenu. Tās nav savstarpēji saistītas, tāpēc peļņas daļa paliek arvien mazāka. Tas nozīmē, ka var pienākt brīdis, kad tās nav. J.Grants pieļauj, ka tuvojas šis brīdis, kad mazā ferma vairs nebūs dzīvotspējīga. “Citās Eiropas valstīs ir gan lielas, gan mazas fermas. Šķiet, ka mums būs tāds modelis, ka izdzīvos tikai lielražotāji,” uzskata J.Grants. Tas nozīmē, ka “Grantiņos” vajadzētu audzēt vairāk nekā 1000 sivēnmātes.
Pieprasījums pēc gaļas palielināsies
Šogad nav iecerētas būtiskas izmaiņas, tomēr līdz 1.martam jāizlemj, ko darīt turpmāk, lai iesniegtu projektu un saņemtu finansiālu atbalstu no Eiropas Savienības un valsts. Pirms pieciem gadiem bija iecerēts rekonstruēt fermas otru pusi sivēnmāšu turēšanai. “Finansiāli es to varētu izdarīt, bet problēma ir, vai tas ir to vērts. Esmu reālists. Iespējams, ka cūkkopību mainīšu pret kaut ko citu. Varbūt ražot kaut ko tādu, kā šobrīd trūkst,” spriež J.Gants.
“Grantiņi” piegādā cūkgaļu rajona skolu ēdnīcām, jo pie fermas ir arī sertificēta kautuve. Viņš atzīst, ka lielie gaļas kombināti, protams, nebūs gatavi vest gaļu nelielos daudzumos skolām. Tiesa, “Grantiņi” gaļu pārdod arī tirgū. Līdz ar labklājības palielināšanos būs lielāks pieprasījums pēc gaļas, bet tās ražošanas izmaksas mazai fermai ir krietni lielākas nekā kompleksam.
Atceras pirmo izgāšanos
J.Grants ar patiku atceras entuziasmu, ar kādu sāka darbu – atveda pirmās 20 jauncūkas no Valkas rajona kolhoza “Druva”, sametināja krāsni, lai varētu fermu apsildīt. Tiesa, pirmo reizi cūkas mākslīgi apsēklojot, piedzīvoja arī pirmo izgāšanos. “Nav neviena tāda speciālista, kas varētu pateikt, kad cūka meklējas. To nosaka kuilis pēc specifiskas smaržas, tāpēc arī lielajās cūku fermās ir kuilis, kas norāda, kura cūka meklējas. Tā kā centos meklēšanos noteikt pēc aprakstītajām pazīmēm, no apsēklotajām cūkām tikai viena bija grūsna,” atceras J.Grants. Viss nostājās savās vietās, kad atveda kuili Čapāni. Viņš mēneša laikā apsēkloja visas.
“Tas bija unikāls kuilis, bet ļoti baidījās no vakcinācijas. Visas cūkas potēja pret sarkanguļu un attārpoja, toties ar viņu nekas neiznāca. Čapānis ļoti labi atpazina šprici. Ja ieraudzīja, ka tam tuvojas ar to, pārlēca pāri nožogojumam, piespiedās pie sivēnmātes un trīcēja pie visām miesām,” stāsta J.Grants. Viņš atzīst, ka tas bija unikāls kulis, jo nekad veterinārārsts nav redzējis cūku, kas tik ļoti baidītos no vakcinācijas.
