Raugos, kā ārā aiz loga līst lietus. Lāses sitas rūtīs…
Raugos, kā ārā aiz loga līst lietus. Lāses sitas rūtīs… To radītā skaņa ir kā savdabīga mūzika, kas atgādina, ka lietus ne brīdi nestāv uz vietas, tāpat kā mūsu dzīve. Sekundes seko sekundēm, minūtes – minūtēm, stundas – stundām. Un nekad īsti nezinām, ko mums atnesīs jauna stunda, diena, nedēļa, mēnesis, gads. Mēs domājam, ka zinām, ko šodien darīsim, kurp dosimies, ar ko tiksimies, bet pasaule paver pavisam citus ceļus. Un tad tu, cilvēk, stāvi krustcelēs – neziņas, šaubu, dažkārt arī izmisuma pārņemts. Lai kā tu gribi atgriezties atpakaļ, tas nav iespējams, jo ir sākusies atkal jauna diena.
Tu saberzē plaukstas, lai tajās ielīst rosības pārpilns siltums, tu uzsmaidi sev un apkārtējiem cilvēkiem, jo esi apņēmības pilns būt pasaules un ļaužu draugs, bet siltums plaukstās, smaids lūpās un labiem nolūkiem kaldinātā apņēmība var noplakt kā balons, kuru kāds pārdūris. Dažkārt pietiek tikai ar dažiem melnu burtu veidotiem teikumiem uz baltas lapas, dažkārt vainīgs ir viens vienīgs telefona zvans vai pat vārds, kas liek justies neaizsargātam. Šādos brīžos tu mierini sevi ar vārdiem, ka cilvēku var iznīcināt, bet nav tāda spēka, kas spētu viņu uzvarēt. Mierinājums dod spēku, tu turpini dzīvot, cenšoties nenoniecināt jauno dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu, bet veido to tā, ka tā atkal kļūst mīļa. Tas nav viegli, jo cilvēks vienmēr vēlas būt žēlots, vienmēr vēlas būt aizvējā, saules apspīdēts.
Aiz loga līst…, bet tu nesadzirdi mūžīgās kustības melodiju, jo tieši tobrīd esi izkāpis savas dzīves upes krastā, lai uz visu, kas notiek apkārt, paraudzītos ar neitrāla garāmgājēja acīm, lai svaru kausos liktu labo un slikto, lai atcerētos un aizmirstu, lai uz brīdi padotos, bet tad atkal būtu gatavs drosmīgai cīņai. Cilvēkam ir vajadzīgs mazliet no visa, jo tikai tā viņš jūtas spēcīgs, tikai tā, ieraugot savas vakarējās kļūdas, viņš tās pārlabo, lai pats nekļūtu par vakarējo.
Lietus lāses sitas logā… Garām pa peļķēm aizbrien pastnieks, iezvanas telefons… Un tu nodrebi jaunās priekšnojautās: ja nu atkal esi nesaprasts, atkal esi kā peramais zēns, kas klusējot pacieš sāpes un mierina sevi, ka laiks ir visu brūču dziedētājs. Tas liecina vien to, ka vairāk par visu cilvēks vēlas pārdzīvoto aizmirst. Laikam jau taisnība ir Fridriham Šilleram, ka “notikusi nelaime ir vieglāk pārciešama kā gaidāmā: jau uzbrukušām bēdām ir paredzams gals, bet bailēm no draudošās nelaimes nav robežu”.
Es klausos lietus mūzikā un saceru tai vārdus par pienākumu, apziņu un pārliecību, par netaisnību un nosodījumu, par vienkārša ceļa gājējiem un klinšu kāpējiem, par rīta mīlestību un vakara nosodījumu. Es katru dienu šūpojos laivā, ko augšup un lejup mētā dzīves upes viļņi. Ja šo viļņu dzīvē vispār nebūtu, vai tad mums būtu interesanti?
