Kas to būtu domājis, ka šodien viss ir tik vienkārši! Varbūt tāpēc, ka dzīvojam vienkāršā sabiedrībā, kas tikai ārēji šķiet vienkārša.
Kas to būtu domājis, ka šodien viss ir tik vienkārši! Varbūt tāpēc, ka dzīvojam vienkāršā sabiedrībā, kas tikai ārēji šķiet vienkārša.
Mēs vienkārši piedzimstam un vēl vienkāršāk nomirstam, vienkārši iemīlamies un vienkārši šķiramies. Vienkārši satiekamies un pavisam vienkārši atvadāmies. Mums šķiet tik vienkārši uzbrukt un pieteikt otram cilvēkam karu, bet ne tik vienkārši gribam atzīt, ka cīņā esam zaudējuši.
Cik savādi, ka pūļu daudzprasoša ir cilvēka vienkāršā atzīšana, bet smieklīgi vienkārša šā cilvēka garīgā iznīcināšana. Mēs vienkārši nospiežam cilvēku uz ceļiem, jo zinām, ka no šā stāvokļa nav viegli piecelties un atkal atliekt plecus. Šo vienkāršības piepildīto piemēru šodienas sabiedrībā ir daudz.
Sabiedrībā populārs un pazīstams cilvēks vienkārši ir iemīlējies par sevi krietni jaunākā sievietē, jo viņam iemīlēties ir tādas pašas tiesības kā mums ikvienam, bet ko darām mēs? Vārdiski sūkājam viņa rīcību kā ledeni – rūpīgi, pamatīgi, izgaršojot. Gudri norādām, ka tā rīkoties viņam nebija tiesību, kā viņš uzdrošinājās, ja viņam ir ģimene, bērni. Un tomēr viņš tā – vienkārši – uzdrošinājās, jo ir tāds pats cilvēks ar savām vājībām kā mēs.
Mēs vienkārši nosodām, jo uzskatām, ka paši nekad tā nerīkotos, bet atbildīgi pildītu dzīvē pie altāra doto solījumu “priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs”. Spriedelēt par citiem ir tik vienkārši, tikai ievelc elpu un laid visus gudros uzskatus pār lūpām. Ko mēs vispār zinām par citu cilvēku dzīvi, viņa iekšējām izjūtām un pārdzīvojumiem? Kur ir tāds likuma pants, kas nosaka, ka amatpersona nedrīkst iemīlēties, ka viņam jābūt bezjūtu robotam, kas tikai pieņem atbildīgus lēmumus? Beigu beigās, kāda citiem daļa par manu, tavu, viņu personīgo dzīvi! Tikai vārdos mēs cenšamies apliecināt, ka mums gar citiem nav daļas, bet darbos citu pēc citas notiesājam ledenes. Mums vienmēr ir gatava recepte, kā jādzīvo citiem, bet vai pašiem tāda ir? Tas taču ir tik vienkārši!
Vienkāršāk par vienkāršu šodienas sabiedrībā ir iznīcināt mazo cilvēku. Vienkārši tāpēc, ka viņš ir neaizsargāts, ka centies vienmēr būt godīgs. Smieklīgi vienkārši ir par visu pieprasīt kompensāciju. Par to, ka ne tā esi paskatījies vai nevietā ļāvies smaidam, ka neesi devis galveno ceļu tam, kam nepietiek ar šauru taciņu, par to, ka labprātīgi neesi kļuvis par bez vainas vainīgo. Viss šajā sabiedrībā ir tik vienkārši, bet vai visiem?
Vienkārši aiz loga krīt krāsainas lapas, vienkārši uz galda iezvanās tālrunis un sienas pulkstenis skaita sekundes un minūtes, vienkārša dziesma klusi skan pa radio. Dažkārt gribas iegrimt šajā vienkāršībā, lai neko nedzirdētu un neredzētu. Tomēr tā būtu pārāk vienkārša piekāpšanās vienkāršības priekšā, tāpēc izlemju neļauties šai vienkāršībai. Es tomēr palikšu īpaša, jo pasaulē nav divu vienādu cilvēku.
