Domājot par to, kā šonedēļ jūs uzrunāt, mīļie lasītāji, un ko teikt, aizdomājos, kāds jūs katrs esat. Ko jūs darāt, kāda ir jūsu ikdiena un galu galā – kā izskatāties. Mūs, žurnālistus, jūs iepazīstat caur laikraksta lappusēm, satiekat intervijā un pasākumos, taču mums nav iespējas jūs visus redzēt vaigā. Ir aktīvie lasītāji, kuri ienāk redakcijā aprunāties, dodas kopā ar mums ekskursijās vai vienkārši, satiekot uz ielas, velta siltu smaidu un pateicības vārdus par kādu uzrakstīto rakstu.
Taču starp mūsu lasītājiem ir arī tādi, kuri, gluži kā šodien aprakstītajā numura tēmā, ik dienu spiesti kādu veselības problēmu dēļ pavadīt gultā. Ja ne gultā, tad pārvietoties vienīgi pa māju ar staiguļa vai ratiņkrēsla palīdzību. Mēs, kuriem ir abas rokas un abas kājas, pie tam funkcionējošas, nevaram pat iedomāties, ar kādām problēmām viņiem ik dienas jāsaskaras! Tas, kas mums šķiet pierasti un nesagādā nekādu piepūli, viņiem ir neiespējami vai ļoti sarežģīti izdarāms. Rīta kafija? Ja par to parūpēsies kāds tuvinieks, tad būs. Salst kājas un jāuzvelk siltākas vilnas zeķes? Jālūdz palīdzība tuviniekam. Gribas redzēt, kādas spēles spēlē bērni zem tava loga? Jālūdz, lai kāds palūkojas un pastāsta. Ir jālūdz…
Taču cik viegli ir pārvarēt sevi un lūgt? Ja iepriekš esi bijis spēcīgs un visu varošs, bet tagad palicis atkarīgs no citu labās gribas… Tikai viņi zina, ko pa īstam nozīmē pārvarēt sevi, pieņemt sevi un nebaidīties. Man atliek tikai cieņā noliekt galvu un nokaunēties par katru reizi, kad esmu sev teikusi, ka kaut ko nespēju. Man ir viss, lai spētu, darītu, ietu un cīnītos. Apbrīnoju katru smagi slimo pacientu, kurš spējis pieņemt savu situāciju, sapratis, ka dzīve ar to nebeidzas un, lai kaut kas mainītos, pašam ir jādara. Kad rokas pakustināšana ir liels notikums, ja ne brīnums! Bet tas ir noticis tikai tādēļ, ka līdzās ir bijuši atbalstoši cilvēki, kuri varbūt pat brīžiem ticējuši neiespējamajam, iedrošinot un dodot spēku.
Šodienas laikraksta tēmas raksts izkristalizēja skaudro patiesību – tikai tad, ja lūgsi, tev palīdzēs! Ja to nedarīsi, neviens no labas gribas palīgā nesteigsies. Vari pats domāt, cīnīties un problēmas risināt, kā māki un vari. Jo tu taču neprasīji…
