“Ir tādi cilvēki, kuri vienmēr ar kaut ko ir neapmierināti, kuri uzskata, ka var slikto noskaņojumu demonstrēt arī citiem,” prātoja Aiga.
“Ir tādi cilvēki, kuri vienmēr ar kaut ko ir neapmierināti, kuri uzskata, ka var slikto noskaņojumu demonstrēt arī citiem,” prātoja Aiga. Pēc mirkļa viņai iešāvās prātā vēl viens definējums: “Bieži sastopami tādi indivīdi, kuri neprot savaldīties un kuri absolūti neizprot situācijas – kā un kur pieņemts uzvesties.” Pie šīm skumjajām pārdomām Aiga nonāca ne jau pirmo reizi. Pēc pirmajām domstarpībām ar kurjeru Aivaru viņa nolēma – viss, vairs nekad neļaušu sevi tik ļoti sadusmot, skaitīšu līdz desmit… Ja arī tad viņš vēl nebūs pārstājis mani ķircināt, tad gan es atbildēšu! Aiga uz sevi dusmojās, ka neprot rīkoties tā, kā citi – uz divdomīgiem izteikumiem atbildēt ar joku. Viņai parasti sanāk tā skarbi. Tā, ka attiecības sabojājas uz ilgāku laiku. Vēl viņai nepavisam nepadevās arī skaitīšana līdz desmit – tikko juta, ka kāds vēlas pavilkt uz zoba, tad tā cirta pretīm, ka uzbrucējam uz brīdi vispār zuda runas spējas. Aivars uzņēmumā strādāja jau vairāk kā 15 gadu. Viņš pazina visus darbiniekus, ar visiem uzturēja labvēlīgas attiecības, apzinīgi pildīja sev uzticētos uzdevumus. Taču kurjeram piemita nelāgs niķis – viņš izvērsa tādu savdabīgu kampaņu pret jaunajiem darbiniekiem. Uzdeva tiešus un bieži vien pārāk privātus jautājumus, izteica divdomīgas frāzes, kritiski izturējās pret katru darbību, katru kustību, ko jauniņais veica. Taču tad, kad, viņaprāt, pārbaudījums tika izturēts godam, viņš atkal kļuva par absolūti normālu un pat patīkamu kolēģi. Citi darbabiedri melsa – tie, kuriem izdevies iekarot Aivara simpātijas, var rēķināties ar uzticamu sabiedroto, kuram var pazvanīt pat nakts vidū un lūgt palīdzību – tā nekad netiks liegta.
