Pavisam nejauši esmu lieciniece visai pazīstamam dialogam. – Ak, mīļā! Es varētu tev zvaigzni nocelt no debesīm! Tevis dēļ… Tevis dēļ… zemeslodei likšu griezties uz otru pusi!
Pavisam nejauši esmu lieciniece visai pazīstamam dialogam. – Ak, mīļā! Es varētu tev zvaigzni nocelt no debesīm! Tevis dēļ… Tevis dēļ… zemeslodei likšu griezties uz otru pusi! – Paldies, mīļais! Es patiešām novērtēju tavu labo gribu. Bet – ko nu es iesākšu ar zvaigzni.. Varbūt tu varētu man atnest no virtuves kafijas tasīti? – Ak, saulīt, piedod.. Tu taču zini, ka man nepatīk virtuves darbi…
Anekdotēs apspēlēts un visai bieži sadzīvē risinājies tamlīdzīgs dialogs. Kad tik viegli ir izrunāt vārdus, kas daudz dzirdēti un nu turpat mēles galā šķiet itin pareizi un vietā. Situācija, kas liek padomāt – cik daudz vai cik ļoti mīlam viens otru… Cik daudz solām un cik daudz esam gatavi dot. Cik daudz prasām un cik daudz ņemam. Kur vārdi kā upe skrien, tur darba nevar atrast – jau mūsu senči ielāgojuši… Sieviete, pavarda turētāja, iepriekš daudz nerunājot un nesolot, aiz mīlestības spēj uzburt kulinārijas brīnumus un pārsteigt savu mīļoto ar kaut ko īpašu – viņam vien gatavotu. Un kāpēc gan lai viņa neprastu novērtēt sava vīrieša pasniegtās brokastis? Pēdējā laikā gan daudzviet redzams un lasāms, ka tieši vīrieši ir fantastiski kulināri. Varbūt vēl kādā snauž neatklāts talants? Atceros senu draugu, kurš izcēlās ar fantastisku izdomu dažādās dzīves jomās – arī sviestmaižu un deserta pagatavošanā. Vienreizēji bija tas, ka šie unikālie gardumi tolaik tika veltīti vienīgi man – sievietei, kuru viņš mīlēja. It kā jau nekas neiespējams – vien neparasti kārtojumi un ekskluzīvs noformējums, ar intīmu akcentu. Izdoma un mīlestība. Pārsteigums. Sieviete, pavarda turētāja, sarūpēs vīram arī tīras un gludas drēbes. Tāpat vien, aiz mīlestības. Aiz ieraduma. Bet, kur gan ir teikts, ka gludināšana nav vīriešu darbs? “Jūdzu savu pletīzeri peņģerota ratiņos…” dzied visiem zināmi skroderi Silmačos. Dzied un pletē. “Ak, mīļā, tu esi nogurusi! Ļauj, ES to izdarīšu!” Vārdi, kuriem gaiša un man gribas teikt – vīrišķīga skaņa. Stiprais vīrietis ir blakus un paņēmis uz saviem pleciem vēl kādu mazu drusku sievietes rūpju. Nesolot nonest zvaigzni. Bet runa jau nav par prasmēm, – par vēlēšanos. Izrādīt mīlestību. Atvieglot ikdienas soli. Sagādāt pārsteigumu. Cik lielu? Laikam jau arī tas ir atkarīgs no mīlestības lieluma. Tikai to grūti tā vienkārši izmērīt. Kad mana meitiņa vēl bija maza, mēs spēlējām pašu izdomātu mīļuma spēli “Cik daudz tu mani mīli?”. Viena uzdeva šo jautājumu, un otrai bija jāparāda. Parasti jau tas beidzās ar plati izplestu roku ciešu apskāvienu, un tas jau arī bija šīs rotaļas mērķis. Atceros kādu no reizēm, kad abu domas tā kā īsti nesaskanēja, un mana trīsgadīgā meita sapūtusies pagrieza man muguru. Mīļi apskāvusi, jautāju: – Cik daudz tu mani šobrīd mīli? Brīdi paklusējusi, viņa pacēla roku un parādīja šauru spraudziņu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Lai aizmirstu mūsu nesaskaņas, novērsu domas citā virzienā, un abas gājām uz dārzu lasīt zemenes. Kad visas gatavās ogas bija nolasītas un bļoda pilna, meita man jautāja: – Zini, mammīt, cik ļoti es tevi mīlu? – un cēla man pretim visu zemeņu bļodu… Pieaugušo pasaulē mīlestības izmērīšanai nepietiks ar zemeņu bļodu vai pareizāk – nu tai visbiežāk būs pavisam cita vērtība – vairāk materiāla. Lai gan – kā to pasniedz… Un arī atbildes uz šo jautājumu būs visdažādākās: reizēm patiesas un no sirds, citreiz – izvairīgas un atturīgas, citreiz – noraidošas un steidzīgas. “Cik daudz ES tevi mīlu?” tu ieklausies savās domās un prāto – kā parādīt… Nokopjot pusdienu galdu, sakārtojot istabu, uzdāvinot ziedus vai saldumu kārbu, izplānojot jauku izklaides braucienu vai pikniku vai varbūt vienkārši – nepasakot asu vārdu vai nepārdomātu pārmetumu, izturoties godīgi, saudzīgi un saprotoši. Bet varbūt reizi mēnesī sarīkojot pašiem savu Valentīndienu – vienam otru modinot ar īpaši mīļiem vārdiem, dienas vidū nosūtot erotisku īsziņu. Pagatavojot kopīgi vakariņas. Pēc garas darba dienas ļaujot mīļajam ielikt galvu sev klēpī vai ieritinoties azotē. Sagatavojot aromātisku vannu, ar svecēm, ziediem un skūpstiem. Izrādot savu pieķeršanos un sajūsmu. Ļaujot vaļu fantāzijai un mīlestībai.
