Ko nu lauzies,- Alfrēds metās pārliecināt. – Nekā sarežģīta tur nav.
Stāsts turpinājumos 3.
– Ko nu lauzies,- Alfrēds metās pārliecināt. – Nekā sarežģīta tur nav. Piesien aiz kājām pie griestiem, iegriez tur, tur un tur, un tālāk viss ies kā pa sviestu. Pēc tam pats teiksi – neko tādu neesi ēdis. Un kundzei būsi tādu cepeti pagatavojis, kāda nav pat labākajos restorānos.
– Paklausies mani kā vecu mednieku,- iebilda Modris un, apsēdinājis Arvīdu uz platformas malas, vēlreiz visu pamatīgi izskaidroja. Tad, iestūķējis zaķi kaut kur kabatas dziļumā atrastā maisiņā, viņš iespieda to rokās joprojām apjukušajam Arvīdam un īsi nokomandēja: – Braucam!
Lai arī Alfrēds ar Modri nerimās viņu iedrošināt un dot derīgus padomus, Arvīds joprojām stīvi lūkojās uz zaķa kājām, kas rēgojās laukā no maisiņa stūra… “Tam vēl līdz cepetim kā līdz pastardienai…”
* * *
Un tomēr – saini ar tikpat kā medījumu Arvīds līdz mājām aiznesa. Iegājis vannas istabā, izslidināja zaķi no maisiņa un vēl ilgi skatījās uz to.
“Nē, tā šitā lieta neies,” viņš pie sevis nodomāja.
Paredzamais darbs it kā bija apskaidrojis prātu, un nu tas šķita vēl grūtāk padarāms.
Sapratis, ka vispirms jāpaveic vienkāršākie un zināmie darbi, Arvīds vispirms aizgāja uz veikalu, kur pēc sen sastādītā saraksta nopirka visu nepieciešamo, tad izņēma pasūtīto ziedu pušķi, tad uzklāja galdu… Neaizmirsa arī garkājainās vīna glāzes un salvešu gredzenus. Ieskatījās vannas istabā.
Atcerējās, ka kādā atvilktnē noslēpis veikalā pirktas mākslīgo ziedu vītnes, ar kurām bija iecerējis apvīt jubilāres goda krēslu. Vispirms tas jāizpušķo. Gan jau tas cepetis vēl paspēs izcepties…
Tad sameklēja svečturus un sasprauda tajos sveces. Un atkal ieskatījās vannas istabā.
Tad nomazgāja bumbierus un vīnogas. Sakārtoja traukā. Nolicis to uz galda atcerējās, ka kaut kur bufetē jābūt greznākam augļu traukam. To noteikti vajag sameklēt…
Nu it kā būtu jāķeras klāt tam zaķim…
Varbūt tomēr aiziet uz veikalu vēlreiz un nopirkt grilētu vistu?
Bet veikalā vistas vienā gabalā nebija – nedz grilētas, nedz kūpinātas, nedz jēlas. Tikai stilbiņi.
Bet Sarmīte taču vēlējās cepeti? Varētu jau aiziet uz restorānu, bet – kā tad uzklātais galds, izpušķotais goda krēsls un visas viņa pūles?
Vistas vietā nopircis “Trīs graudu” degvīnu, Arvīds atgriezās dzīvoklī…
Dūšas uzpravīšanai izmetis pāris mēriņus, vispirms viņš izlēma aizdegt sveces. Vismaz dažas. Tad uzlika jauno kompaktdisku – lai jau laikus radītu romantisku noskaņu…
Novilcis kreklu un garās bikses, viņš sameklēja veļas auklu un piesēja to vannas istabā pie drēbju žāvētāja. Ar pareizo mezglu izveidoja cilpu. Varbūt pielaist vannā ūdeni, lai uzreiz var nomazgāt? Nodīrāto zaķi un rokas. Nē, dūšai vajag vēl vienu mēriņu… Tad, apmetis cilpu ap zaķa kāju, savilcis mezglu, Arvīds ķērās pie darba… Sākumā viss gāja tieši tā, kā Fredis ar Modri bija mācījuši. Kā pa sviestu. Līdz galvai… Bet, ja godīgi – “tieši tā” gluži negāja. Slapju pieri, asinīm notrieptām rokām un krūtīm, savādu reiboni galvā, Arvīds jutās tā, it kā kravu ķieģeļu būtu izkrāvis. Izņēmis zaķi no cilpas, viņš ieslidināja to vannā un pats nespēkā noslīga uz grīdas.
