2. Stingri apņēmies – vairāk ne druskas, jo – kā tad ar iecerētajiem lielajiem plāniem, viņš no jaunas sastiķēšanas atteicās.
2. Stingri apņēmies – vairāk ne druskas, jo – kā tad ar iecerētajiem lielajiem plāniem, viņš no jaunas sastiķēšanas atteicās.
Vīri tā kā drusku apvainojās, bet Arvīds viņus pārliecināja, ka vakariņām vēl cepetis gatavojams, ka tas ir atbildīgs darbs, kuram vajag skaidru galvu. Pavilkuši kolēģi uz zoba par baltu priekšautiņu, lakatiņu ap galvu un pavārnīcu rokā, pa brīdim spaidīdami drezīnas signālu, vīri jautri atgriezās mājās.
Te pēkšņi kādā līkumā, laikam jau no spalgās skaņas izbiedēts, no krūmiem izvēlās pelēks kamols un metās pāri sliedēm, tieši zem riteņiem. Īsti nesapratuši, ko nozīmēja paskaļais būkšķis un kas tas bija par zvēru, vīri apturēja drezīnu.
Suns vai zaķis? Suņa gan būtu žēl, bet vai nu šis tik dumji rīkotos? Drīzāk riedams pakaļ skrietu. Pagājis gabaliņu atpakaļ, turpat dzelzceļa malā Alfrēds pirmais pamanīja zaķi – lielu, pelēkbrūnu greizaci, kurš nu gulēja, kājas atstiepis, pavisam šķībs.
Re, te nu arī tavs cepetis, – turēdams paprāvo dzīvnieku aiz ausīm, viņš spieda to rokās Arvīdam. – Vēl pavisam svaigs un silts. Bodē viss tādu nedabūsi. Īsta gaļa, bez nitrātiem un dabīgā vidē barojusies.
Savādu izjūtu pārņemts, Arvīds lūkojās uz krietna pusmetra garumā izstiepušos ķermeni. Kā nu tā? Veselu zaķi! Ar visu kažoku, kājām un ausīm! Tādu, kurš tikko bijis dzīvs un kaut kur pilnīgā nejēgā diebis!
Ei, veči, nē! Es nekad neesmu zaķi dīrājis! Es to nevaru! Un kur nu vēl galvu nogriezt! Zivs – tā ir cita ģela!
